Rīta uzruna darbiniekiem Ģenerālkonferences sesijā 1883. gada novembrī Betlkrīkā, Mičiganas štatā.
Publicēta izdevumā „Evaņģēlija kalps” (1892), 411.-415. lpp. un „Izmeklētās vēstis”,
1. sēj. 350-354. lpp.
„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1 Jņ. 1:9)
Dievs prasa, lai mēs nožēlotu savus grēkus un pazemotu savas sirdis Viņa priekšā, taču vienlaikus mums ir arī jābūt pārliecinātiem par Viņu kā par mīlošu Tēvu, kurš nepametīs tos, kuri uzticas Kungam. Daudzi no mums staigā tikai pārliecībā par to, ko tie redz, un nevis ticībā. Mēs ticam lietām, kuras redzam, bet nenovērtējam dārgos apsolījumus, kas ir doti Dieva Vārdā; nevaram vēl vairāk apkaunot Dievu kā tad, kad parādam, ka neuzticamies Viņa vārdiem un šaubāmies, vai Kungs ir patiess vai maldina mūs.
Dievs nepametīs mūs grēku dēļ. Varam kļūdīties un apbēdināt Svēto Garu, taču caur grēku nožēlu mēs nākam atpakaļ pie Viņa salauztām sirdīm, un Viņš no mums nenovēršas. Pastāv šķēršļi, no kuriem jāatbrīvojas. Tiek lolotas tādas negatīvas jūtas kā lepnums, pašapmierinātība, nepacietība un kurnēšana. Tas viss mūs šķir no Dieva. Grēks ir jānožēlo, mūsu sirdīs nepieciešams daudz dziļāks žēlastības darbs. Tiem, kuri jūtas vāji un zaudējuši cerību, jākļūst stipriem Dievā un jāveic cēli darbi Kunga labā. Ļaudīm vajadzīga darbošanās, vadoties no augstāka skata punkta; viņi nedrīkst sekot savtīgiem motīviem.