Visa pasaule Dieva priekšā ir vainīga, pārkāpdama Viņa baušļus. Tas, ka lielākā daļa cilvēku turpina tos neievērot, paliekot naidā ar Dievu, nevar būt iemesls, ka nevienam nav vajadzības atzīt sevi par vainīgu un kļūt paklausīgam. Paviršam novērotājam šķiet, ka laipnas, izglītotas un jūtīgas personas dzīve jau pēc savas būtības ir pilnīga. „Cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” (1. Sam. 16:7) Kamēr mūsu sirdsapziņu spēcinošās Dieva Vārda patiesības netiek apzināti pieņemtas un uzticīgi īstenotas dzīvē, neviens cilvēks neredzēs Debesu valstību. Dažus šīs patiesības uzrunā, jo tās šķiet jaunas, tomēr netiek pieņemtas kā Dieva Vārds. Tie, kuri atsakās pieņemt viņiem sniegto gaismu, vēlāk tiks tās nosodīti.
Katrā draudzē ir dvēseles, kuras ir neapmierinātas, izsalkušas un izslāpušas pēc glābšanas. Dienu un nakti tās nomoka jautājums: kas man jādara, lai tiktu glābts? Tie uzmanīgi ieklausās aktuālajās diskusijās, cerot uzzināt, kā tikt taisnotiem Dieva priekšā. Tomēr pārāk bieži tie dzird tikai patīkamas runas un daiļrunīgu deklamāciju. Ikvienā reliģiskā sapulcē piedalās noskumušas un vīlušās sirdis. Mācītājs saviem klausītājiem skaidro, ka nav iespējams ievērot Dieva baušļus. Tas sludina: „Mūsdienās cilvēkiem tie nav saistoši, jums ir jātic Kristum, Viņš jūs glābs, tikai ticiet.” Tādējādi viņš māca, ka cilvēkam par kritēriju ir jāpadara savas izjūtas, nevis veselīga ticība. Šis mācītājs var šķist ļoti godīgs, tomēr viņš meklē, kā ar maldu cerību apklusināt nemierīgo sirdsapziņu.