Dievs ir apveltījis cilvēku ar spējām un iespējām. Dievs izmanto dāvanas, ko piešķīris cilvēkam, un cilvēks, būdams dievišķās dabas līdzdalībnieks un Kristus darba darītājs, spēj būt uzvarētājs un iegūt mūžīgo dzīvību. Kungs nav apņēmies veikt to darbu, kura izpildīšanu ir paredzējis cilvēkam, apveltot to ar spēju uzticēto paveikt. Katram ir jāiegulda sava daļa. Cilvēkam ir jākļūst strādniekam kopā ar Dievu, sajūgtam kopā ar Kristu, mācoties Viņa lēnprātību un pazemību. Dievs pārvalda visus spēkus. Viņš apvelta ar dāvanām. Cilvēks tās saņem un rīkojas Kristus žēlastības spēkā kā dzīvs starpnieks.
„Jūs esat Dieva aramais tīrums.” (1. Kor. 3:9). Ar sirdi ir jāstrādā, tā ir jāpakļauj, jāar, jāirdina, jāapsēj, lai tā ar labajiem darbiem nestu ražu Dievam. Jūs esat „Dieva celtne”. Jūs paši nespējat uzcelt sevi. Ārpus jums pastāv Spēks, kuram ir jāuzceļ draudze, liekot ķieģeli pie ķieģeļa un vienmēr ņemot palīgā Dieva dāvātās spējas un spēkus. Pestītājam ir jārod mājvieta savā celtnē. Dievs darbojas, un cilvēks kopā ar Viņu. Pastāvīgi jāpieņem Dieva dāvanas, lai varētu notikt to atdeve. Tā ir nemitīga saņemšana un atjaunošanās. Kungs ir gādājis, lai dvēsele saņemtu stiprinājumu no Viņa un dotu to tālāk citiem, īstenojot dzīvē Viņa mērķus. Lai sāktos atdeve, vispirms cilvēkā ir jāieplūst dievišķībai. „Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt.” (2. Kor. 6:16)
Dvēseles templim ir jābūt svētam, iesvētītam, šķīstam un neaptraipītam. Nepieciešama sadarbība, kuras rezultātā visi spēki iziet no Dieva un viss gods pieder Viņam. Atbildība gulstas uz cilvēkiem. Mums domās un izjūtās ir jāuzņem, lai sniegtu tālāk citiem. Cilvēcīgās un dievišķās sadarbības likums padara saņēmēju par Dieva līdzstrādnieku. Tas noliek cilvēku tur, kur tas, cieši vienots ar dievišķo, spēj veikt Kunga darbus. Cilvēcība skar cilvēcību. Dieva spēks kopā ar cilvēka spējām ir sekmīga sadarbība, jo Kristus taisnība spēj paveikt visu.