Teksts tapis 1890. gadā sludinātāju kursu laikā Betlkrīkā, sistematizēts kā 1890. gada 36. manuskripts un publicēts laikraksta Review and Herald 1977. gada 24. februāra un 3. marta numurā. Šis svarīgais skaidrojums veido piemērotu ievadu turpmākajām hronoloģiskā secībā kārtotām astoņpadsmit nodaļām.
Apustulis Pāvils sacīja: „Vai jūs nezināt, ka netaisnie neiemantos Dieva valstību? [..] Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā.” (1. Kor. 6, 9-11) Dievbijības, godbijības un cilvēcīgās dabas svētošanas trūkums rodas, noliedzot Jēzu Kristu – mūsu Taisnību. Mīlestība uz Dievu ir pastāvīgi jākopj...
Kamēr viena daļa cilvēku sagroza mācību par taisnošanu ticībā un nevērīgi izturas pret pakļaušanos Dieva Vārdā izteiktajiem nosacījumiem: „Ja jūs mani mīlat, turiet manas pavēles”, tikpat lieli ir to ļaužu maldi, kuri apgalvo, ka tic un paklausa Dieva likumiem, bet patiesībā pretojas dārgajiem Golgātas krusta atstarotās jaunās gaismas stariem, paredzētiem tieši viņiem. Pirmā daļa nesaskata brīnišķīgās lietas Dieva likumā visiem, kas ir Viņa Vārda darītāji. Otri pieķeras nenozīmīgām lietām un neņem vērā svarīgāko – Dieva mīlestību un žēlastību.
Liela daļa ir daudz cietusi, neatverot savas prāta acis, lai saskatītu Dieva likumā esošās brīnišķīgās lietas. No vienas puses, reliģijas aizstāvji vienmēr ir šķīruši likumu no evaņģēlija, kamēr mēs, no otras puses, gandrīz esam izdarījuši to pašu no cita viedokļa. Mēs neesam pievērsuši ļaužu uzmanību Kristus taisnībai un Viņa lielā glābšanas plāna pilnīgai nozīmei. Ieviešot teorijas un gudri spriedelējot, sludinot pretrunīgus argumentus, mēs neesam ņēmuši vērā Kristu un Viņa neizmērojamo mīlestību.
Uz paaugstinājuma ir stāvējuši neatgriezti cilvēki. Viņu sirdis nekad nav dzīvā, noturīgā un paļāvīgā ticībā piedzīvojušas patīkamo grēku piedošanas notikumu. Kā gan viņi var sludināt Dieva mīlestību, līdzjūtību un visu grēku piedošanu? Kā gan viņi var teikt: „Uzlūko un dzīvo!”? Raugoties uz Golgātas krustu, jūs ilgosities nest krustu. Pasaules Pestītājs pienaglots pie Golgātas krusta. Lūk, pasaules Glābējs, kurā mājoja visa Dievības pilnība miesā. Vai kāds var skatīties un uzlūkot Dieva dārgā Dēla upuri, sirdij netopot aizkustinātai un salauztai, kļūstot gatavai pakļaut Dievam savu sirdi un dvēseli?
Lai ikviena cilvēka prātā pilnībā iesakņojas galvenais: ja mēs pieņemam Kristu kā savu Glābēju, mums viņš ir jāpieņem arī kā Valdnieks. Mēs nevaram iegūt drošību un pilnīgi paļāvīgu uzticēšanos Kristum kā savam Pestītājam, ja neatzīstam viņu par savu Ķēniņu un nepaklausām Viņa pavēlēm. Tā mēs pierādām savu uzticību Dievam. Tad mūsu ticība atstāj neviltotu liecību, jo tā ir ticība, kas darbojas. Tā darbojas mīlestībā. Sauciet no visas sirds: „Kungs, es ticu, ka Tu esi miris, lai glābtu manu dvēseli. Ja Tu esi šai dvēselei piešķīris tādu vērtību, lai par mani atdotu savu dzīvību, es atsaukšos. Neskatoties uz savu nespēku, es nododu savu dzīvi un visas tās piedāvātās iespējas pilnīgi Tavā ziņā.”
Gribai ir jākļūst pilnībā saskaņotai ar Dieva gribu. Kad tas ir izdarīts, neviens sirdī un prātā iespīdošās gaismas stars netiks aizturēts. Dvēseli nenomāks aizspriedumi, likdami saukt tumsu par gaismu un gaismu – par tumsu. No debesīm nākošā gaisma tiek sveikta kā gaisma, kas piepilda visus dvēseles dziļumus un raisa slavas dziesmu Dievam.