Kad vēl biju maza meitene, mans tēvs strādāja draudzes administrācijā – viņš bija baznīcas augstākā amatpersona reģionā, kas ietvēra trīs valstis. Valsts, kurā mēs tolaik dzīvojām, nebija mana tēva dzimtene. Politiskā apvērsuma dēļ šī valsts piedzīvoja grūtus laikus, kas ietekmēja arī daudzus mūsu ikdienas dzīves aspektus. Kādu dienu mans tēvs savā biroja saņēma vēstuli, kurā bija rakstīts, ka viņš nedrīkst būt šī reģiona baznīcas vadītājs, jo nav dzimis valstī, kurā atrodas administrācijas birojs. Vēstulē bija teikts, ka tēvam ir dotas dažas stundas laika, lai pamestu valsti.
Būtu viegli ignorēt šādu muļķīgu vēstuli, ja vien tajā nebūtu piedraudēts ar smagām sekām, kas notiktu, ja tēvs nerīkotos tā, kā norādīts. “Viņi” (vēstule bija anonīma) draudēja nolaupīt mani. Esmu vienīgais bērns, un viņi draudēja, ka uz visiem laikiem aizvedīs mani prom no maniem vecākiem. Vēl aizvien atceros savu vecāku norūpējušās sejas. Viņi uzticējās Kungam un bija iesaistījušies Viņa darbā – ko viņiem vajadzēja darīt? Pēcsirsnīgāmlūgšanāmviņinolēmaneņemtvērāšoanonīmo vēstuli. Vecāki informēja manu skolu un deva visstingrāko norādījumu, ka NEVIENS, pilnīgi neviens cits kā mani vecāki nedrīkst mani paņemt no skolas, lai ko arī teiktu un lai kā arī iepazīstinātu ar sevi. Tajā laikā es nedrīkstēju viena pati nākt mājās no skolas, lai arī dzīvoju trīs kvartālu attālumā. Man tika piekodināts nekādos apstākļos neielaisties sarunā ar svešiniekiem.
Tu zini, kā beidzās šis notikums, jo es vēl aizvien esmu šeit un rakstu šo grāmatiņu. Draudi tā arī nekad neīstenojās, bet tas bija baiļu pilns laiks maniem vecākiem. Viņi bija daudz vairāk nobijušies nekā es, jo biju pārāk maza, lai saprastu, kas notiek un kādas var būt nolaupīšanas sekas.
Vai tev kādreiz ir nolaupīts bērns? Es noteikti ceru, ka nē. Bet vai esi kādreiz uz dažām minūtēm atstājis bērnu nepieskatītu parkā vai lielveikalā? Esmu redzējusi satrauktas mātes, kuras galējā izmisumā garāmgājējiem taujā, vai tie nav redzējuši bērnu, kurš tikko vēl bija blakus. Šajā dzīvē nekas, pilnīgi nekas nav sāpīgāks par bērna zaudēšanu. Šī grāmatas nodaļa ir par skumjāko stāstu pasaules vēsturē, kad nolaupītājs atnāca un pierunāja Dieva bērnus atstāt Dievu un sekot tam. Tajā briesmīgajā dienā tika nolaupīti Dieva bērni, kurus Viņš tik ļoti mīlēja un kuri bija radīti Viņa līdzībā mūžīgām un tuvām attiecībām ar Viņu. Universs nekad vairs nebūs tāds, kā līdz šim.