Viens no iedvesmojošākajiem stāstiem, ko esmu dzirdējusi dažu pēdējo desmitu gadu laikā, ir stāsts par Diku un Riku Hoitiem – tēvu un dēlu, kuri kopā skrien maratonus. Apbrīnas vērts fakts, ka dēlam Rikam ir cerebrālā trieka ar spastisku tetraplēģiju. Katrā skrējienā, kurā viņi piedalās, viņa tēvs Diks stumj
viņu ratiņkrēslā līdz pašam finišam.
Stāsts sākās 1977. gadā, kad Riks, būdams jau jaunietis, lūdza tēvu palīdzēt viņam piedalīties labdarības piecu jūdžu skrējienā, kas tika veltīts negadījumā paralizētam lakrosa spēlētājam. (Vai vari saprast Rika līdzjūtību?) Viņa tēvs piekrita un stūma Riku ratiņkrēslā. Kad viņi sasniedza finišu, Riks vēlējās pateikt tēvam ko svarīgu, tomēr bija jāgaida, līdz viņi nonāks mājās, jo Riks nespēja runāt un nespēja kustināt ne rokas, ne kājas. Nokļuvuši mājās, viņi varēja sazināties, jo Rikam pie krēsla bija piestiprināta īpaša iekārta, kuru kustinot ar galvu viņš varēja rakstīt datorā. Viņš uzrakstīja:“Tēt, kad es skrēju, nejutos kā invalīds.” Diku sajūsmināja šis jaunais atklājums, un viņš sāka sistemātiski trenēties, lai viņa dēls varētu piedalīties dažādos skrējienos un viņš spētu kopā ar dēlu šķērsot daudz finiša līniju. Diks ļoti mīlēja savu dēlu un vēlējās, lai viņš to zina un lai var izbaudīt dzīvi pilnīgāk. Viņš vēlējās, lai dēls zina, cik viņš tam ir svarīgs!
Kopš tā pirmā skrējiena viņi ir piedalījušies vairāk nekā tūkstoš dažādos skrējienos un vēl aizvien piedalās. Vairāk par šo apbrīnojamo ģimeni vari uzzināt, apmeklējot interneta vietni www.teamhoyt.com. Tevi sajūsminās Rika smaids fotogrāfijās no skrējieniem. Ir aizkustinoši redzēt, kā Diks nopūlas sava dēla labā, kurš pats paskriet nespēj. Man šis stāsts sasniedza kulmināciju, kad noskatījos videoierakstu par Hoitu komandas piedalīšanos Dzelzs vīru triatlonā Havaju salās. Tēvs kopā ar dēlu pieveica 3,8 kilometrus peldot, 180 kilometrus braucot ar velosipēdu un 42 kilometrus skrienot, lai Riks varētu izdzīvot šo īpašo sacensību spriedzi un gūtu pārliecību, ka viņš ir visu sava tēva pūļu vērts! Riks vienmēr būs uzvarētājs – ne tāpēc, ka pats būtu spēcīgs un spējīgs sportists, bet tāpēc, ka viņa tēvs viņu vienmēr nogādās līdz finišam! Skatoties, kā Diks izceļ sava dēla kalsno ķermeni no piepūšamās laiviņas, ko viņš peldot bija vilcis aiz sevis, aiznes un novieto to uz īpaša sēdekļa velosipēda priekšā, kurā Riks sēdēs, kamēr tēvs mīs pedāļus, man acīs ir saskrējušas asaras burtiski desmitiem reižu.
Riks ir gudrs, jauns cilvēks. 1993. gadā viņš absolvēja Bostonas Universitāti, ieguvis grādu īpašajā pedagoģijā. Diks ir uzticīgs tēvs, kurš 1995. gadā kā pulkvežleitnants pēc trīsdesmit septiņiem gadiem atstāja Nacionālo Gaisa spēku dienestu. Būdams jau septiņdesmit gadu vecs, Diks kopā ar dēlu skrēja Bostonas maratonā 2011. gadā!
Dēls ir pilnībā atkarīgs no tēva – viņam pašam ir pilnīgi neiespējami sasniegt finišu. Man šis stāsts kļuva par spēcīgu, dzīvu līdzību tam, kā tika iegūta mana pestīšana. Ja jau cilvēciskā tēva mīlestība var izpausties tik neiedomājamā veidā, cik gan daudz vairāk mūsu debesu Tēvs dara, lai glābtu Savus bērnus un nogādātu viņus līdz finišam? Šajā nodaļā mēs pētīsim vienu no vispārsteidzošākajiem dialogiem starp Dievu un Viņa bērniem: Jēzus karājās pie krusta un Viņam blakus pie otra krusta – Dieva mazais zēns. Jēzus viņam atklāja, uz ko ir spējīga Tēva mīlestība.