Mums, kristiešiem, ir jāsaprot, ka tagad mēs dzīvojam kaujas apstākļos. Tāpēc, ka esam izvēlējušies Kristu par savas dzīves Kapteini, mēs esam brīvprātīgi iestājušies aktīvo Patiesības cīnītāju rindās.
Sātans aicina uz priekšu visus savus ļaunos sabiedrotos un metas cīņā. Kāpēc viņš sastop tik maz pretestības? Kāpēc Kristus karapulki guļ?
Iemesls ir tas, ka viņi neatrodas pietiekami tuvu savam Ģenerālim. Tie nesaņem Viņa Garu. Viņus nesatrauc ienaidnieka rosīšanās. Tie nesajūt riebumu par viņa izgājieniem. Viņi nesastop pretinieku ar ienaidu kā Kristus, ne arī ar apņēmīgu un noteiktu pretestību. Viņi skaidri neapzinās sātana atbaidošo ļaunuma spēku. Viņi nesaskata šī Visuma ienaidnieka bīstamo dabu. Viņi neienīst ļauno, jo neapzinās tā spēku, varu un lielo izplatību.
Šīs neapzināšanās un maldīgā priekšstata dēļ ļaunā spēki dodas uz priekšu tādā ātrumā, kas patiesi mūs satrauktu, ja to skaidri spētu saskatīt. Netaisnība visapkārt un, kā teikts Bībelē, mīlestība daudzos izdziest.
Dievam ir vajadzīgi cilvēki, kas tagad uzdrošinātos mīlēt. Uzdrošinieties mīlēt, par spīti naidam un pieaugošajam ļaunumam. Uzdrošinieties mīlēt Jēzu. Uzdrošinieties mīlēt sevi kā Dieva dēlu vai meitu. Uzdrošinieties mīlēt nemīlamo. Uzdrošinieties mīlēt savus ienaidniekus. Uzdrošinieties mīlēt, ja arī būtu jāsamaksā ar savu popularitāti. Uzdrošinieties mīlēt arī tad, ja jums par to būtu jāsamaksā ar savu dzīvību.
Šajā asajā konfliktā kristieša vislabākais ierocis ir mīlestība. Bez tās mēs esam neaizsargāti un nevaram neko izdarīt. Ja mūsu sirdis nebūs aizdedzinājusi mīlestība, mūsu inertā dzīve kādu dienu nonāks uz tukša mūžīgas dzīves sliekšņa, jo tajā nekad nebūs izpaudusies dzīvās Dieva mīlestības darbība. Mūsu apātija un vienaldzība, mūsu neizdevies dzīves ceļš un vieglā ievainojamība lielajā cīņā neizbēgami novedīs pie pilnīgas sakāves un visa zaudēšanas.
Bet, ja mēs izvēlamies īstenot Dieva mīlestību šajā pretrunīgajā pasaulē, mēs neizbēgami nokļūsim frontes priekšējās rindās viskarstākajā cīņā. Mēs atkārtoti piedzīvosim viskoncentrētākos un visniknākos uzbrukumus, ko pret mums vērsīs visveiklākais un nežēlīgākais ienaidnieks, kāds jebkad ir zināms Visumā. Mēs, kas esam pieraduši pie savas ērtās un drošās dzīves, pārliecināsimies, ko nozīmē saņemt «nevis mieru, bet zobenu». Mēs, līdzīgi neuzvaramajam Mārtiņam Luteram, tiksim iemesti satraukumos, apvērsumos un konfliktos. Tas ir neizbēgami.
Kā spoža gaisma kliedē tumsu, tā arī patiesība kliedē maldus. Šīs divas lietas nevar būt harmonijā. Mīlēt un aizstāvēt vienu nozīmē ienīst un cīnīties pret otru. Kad kristietis pilnībā nostājas Kristus un Viņa mīlestības pusē, sākas grūtības. Starp kristieti un tumsas bērniem rodas saspīlējums. Sākas nežēlīga garīga cīņa. Celsies pretinieki — varbūt mūsu darbavietās, starp kaimiņiem, pat mūsu pašu mājās un draudzēs. Tā notiks, jo atklāta, revolucionāra, ar mīlestību pildīta kristieša dzīve saceļ kājās tos, kas noliedz evaņģēlija spēku. Īpaši uztrauksies tie, kas publiski paziņojuši par Kristus pieņemšanu, bet ar savu dzīvi pierāda tieši pretējo.
Snaudoša sirdsapziņa ņem ļaunā tādu neērtu traucēkli. Ērtību mīlošos ticīgos vienmēr kaitina kristieši, kuri nav apmierināti ar esošo stāvokli pasaulē vai draudzē. Tie, kas izvēlējušies bezrūpību, guļ, kamēr ap viņiem tiek celts ļauno darbu, netaisnības, ienaida, netikumības un patmīlības aplenkums. Viņi izrāda nepatiku, ja tiek pamodināti no sava anestēziskā apstulbuma. Viņi novēršas no katra izaicinājuma sastapties ar pretestību, kas viņiem varētu daudz maksāt.
Dieva patiesie cīnītāji, Viņa reformatori — Elija, Jeremija, Stefans, Pāvils, Mārtiņš Luters — vienmēr ir uzskatīti par izaicinošiem un nekaunīgiem nemiera cēlājiem.
«Ieraudzījis Eliju, Ahābs viņam sacīja: «Vai tu esi tas, kas nes postu Israēlam?»» (1. Ķēn. 18:17) Šeit ar sātana iemīļoto sagrozīšanas paņēmienu Dieva izredzētās, tomēr atkritušās tautas deģenerējies ķēniņš apvaino uzticīgo Dieva gribas pildītāju kā grūtību iemeslu, kā nemiera cēlāju Dieva ļaudīm. Kāda smalka ironija!
Tomēr šis piemērs atkārtojas atkal un atkal un turpināsies līdz labā un ļaunā konflikta beigām. Ja esat kristietis, tad arī jūs to varat sagaidīt.
Mums jāsaprot, ka tāda veida grūtības nenozīmē, ka mūsu attiecībās ar Dievu ir kaut kas nepareizs. Mums jāsaprot bībeliskā mācība par vajāšanām taisnīguma dēļ. Mums jābūt spējīgiem saskatīt to kā dabisku parādību dzīvē, kurā tiek īstenota mīlestība pretēji pieaugošajam naida un brutāla spēka principam pasaulē, kas nekādi negrib pieņemt mīlestību. Pat Dieva mīlestību!
Pat to mīlestību, kas izpaudusies Viņa vienīgajā Dēlā — krustā sistajā Jēzū Kristū!
Ja kristietis, sastopoties ar pretestību, nespēj mīlēt, tad viņš arī nespēj nest uzvaras augļus Kristum. Ja tas tā notiek, vislabākie nodomi, visveselīgākā ticības mācība neko nenozīmē.
Kad dzenaties pēc mīlestības, jūs nonākat pie noteikta secinājuma, ka patiesa mīlestība, tuvāko mīlestība (agape) nav vāja, bet spēcīga. Tā nav rāma, patīkama un ērta kā, piemēram, kāds patīkams vaļasprieks vai puķu dārzs; mīlestība ir spraiga, grūta, pat riskanta nodarbošanās bez apstājas. Tā vairāk līdzinās centieniem izkustināt kalnu ar kailām rokām. Cilvēku mīlestība ir visgrūtākais darbs pasaulē. Tas pat var likties drosmi atņemošs un pilnīgi veltīgs pasākums. Bet, ja esat kristietis, jūs to izvēlēsities. Nerēķinoties ar sekām, tā, kā to darīja Jēzus.
«Darīsim labu nepagurdami,» Bībele iedrošina,
«jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies.» (Gal. 6:9) Lūdziet pēc šī apsolījuma un turpiniet mīlēt.
Veselīga mīlestības principu izpratne arī grūtībās un konfliktos ļaus jums rast prieku. To var uzskatīt par zīmi, ka Dievs jūs noteikti izmanto kāda nozīmīga darba veikšanai. Citādi jums nebūtu jāsastopas ar tādu pretestību.
«Laimīgi taisnības dēļ vajātie,» sacīja Jēzus, «jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet — jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.» (Mat. 5:10-12)
Dieva Vārds iesaka — priecājieties par vajāšanām! Patiesam ticīgajam tas liecina par viņa nodošanās dziļumu un pārbauda viņa patieso iesaistīšanos Dieva misijā, lai uzvarētu planētu Zeme!
Pārāk daudzi no mums baidās priecāties vajāšanās un pretestībās. Kāds mūs var uzskatīt pat par mazohistiem vai paranoiķiem! Tomēr Pāvilu tas nesatrauca.
«Tādēļ labprāt esmu nespēkā, pazemojumos, trūkumā, vajāšanās un spaidos Kristus dēļ. Vienmēr, kad esmu nespēkā, es esmu stiprs.» (2. Kor. 12:10)
Mums ir labāk jāsaprot fakts, ka konflikta situācija ir dabiska Dieva darba attīstības stratēģijas daļa. Jebkura veida progress vienmēr taču sastopas ar pretestību.
«Visi, kas civilizāciju virzījuši uz priekšu, ir bijuši dedzīgi vīri,» reiz sacījis cienītais sludinātājs Pēteris Maršals. «Visi viņi uzstājās ar niknām runām parkos un tirgus laukumos, līmēja uzsaukumus pie sabiedriskajām ēkām. Viņi apzinājās, ka nonāks konflikta situācijā, bet augstā aicinājuma dēļ sabiedrības netaisnību, jā, arī draudzes netaisnību neņēma īpaši pie sirds.» (John Doe, Disciple 105. lpp.)
Lai īstenotu Dieva nodomu, pienāks laiks, kad ikvienam vajadzēs drosmīgi stāties citu cilvēku spriedumu priekšā. Varbūt pat savu vecāku, draugu, draudzes locekļu vai pat reliģisko autoritāšu priekšā.
«Kristietībai ārkārtīgi vajadzīgi dedzīgi cilvēki,» rakstījis H. L. Šeperds (H. L. Shepperd), «kuri bailēs neatkāpsies reliģijas priekšā un nebaidīsies no rezultāta, kas sekos lapseņu pūžņa izjaukšanai.»
Vīrs, kurš zināja, cik maksā cīņa par Dieva lietu, bija Mārtiņš Luters. «Mieru, ja tas iespējams,» viņš rakstīja, «bet patiesību par katru cenu!»
«Nekad neko miera un klusuma labad,» piebalso Dāgs Hammaršelds (Dag Hammarskjöld), «nekad neatkāpies no saviem personīgiem piedzīvojumiem un savas pārliecības.»
Bībelē rakstīts par pirmajiem Kristus sekotājiem, kas tik ļoti iemīlēja savu Meistaru, ka nebaidījas dzīvot svētītu dzīvi Viņam. Nolēmuši nest dzīvē tikai labus augļus, viņi pastāvīgi sastapās ar sātana izaicinājumiem, šķēršļiem un uzbrukumiem, kad centās aptvert pagānisko pasauli ar Dieva mīlestību. Viņi nevis pieņēma un atspoguļoja šīs pasaules pozīciju, bet «visā pasaulē rada nemieru.» (Ap. d. 17:6; 1965. g. revid. tulk.)
Šodien Debesu Tēvs ilgojas stiprināt savus bērnus līdzīgā veidā ar tādu pašu apzinātu drosmi un svētu dedzību. Viņš gaida, kad Viņa ļaudis uznāks uz vēstures skatuves un ieņems vietas frontes pirmajās rindās, lai paustu Viņa mīlestību. Tieši tā, kā Jēzus darīja.
Par spīti visiem sķēršļiem un sarežģījumiem, lai tas maksātu ko maksādams.