Mana dedzība veda pie tā, ka brīnišķīgās „patiesības”, ko biju atradis, centos līdzdalīt savai ģimenei. Kad centos parādīt, ka viņu reliģiskie uzskati neatbilst Bībelei, viņiem tas nepatika. Viņi nepieņēma manas patiesības. Viņi gan varbūt nespēja izskaidrot vai pamatot savus uzskatus Bībelē, bet viņi atteicās pieņemt manējos. Tomēr man šķita, tiklīdz viņi būs pārliecināti par „patiesību”, viņi vēlēsies tai paklausīt.
Es atgriezos atkal un atkal ar vēl lielāku dedzību, līdz mana ģimene lika saprast, ka viņi ne tikai nevēlas neko kopēju ar manu jauno reliģiju, bet tagad arī ar mani pašu. Mana attieksme skaidri vēstīja: „Es esmu pareizs, bet jūs – nepareizi. Man ir patiesība, bet jūs ticat maldiem.” Tas viņiem lika pilnībā novērsties no manis, un pamatoti.
Es biju satvēris patiesību sistēmu un priecājos atklāt, ko māca Bībele, bet savā dedzībā par patiesību neapzinājos, ka esmu palaidis garām pašu kristietības būtību. Ir pagājuši tik daudz gadu, ka vairs nevaru pateikt, kā tieši tas notika, bet es nekad nebiju uztvēris domu, ka kristietība ietver dzīvu, pastāvīgu un pieaugošu savienību ar Kristu.
Pārējie ievēroja manu misijas dedzību, un drīz vien es jau mācīju Bībeles stundas citām dedzīgām dvēselēm, kuras, līdzīgi man, pieņēma brīnišķīgās Bībeles patiesības kā savu reliģiju, bet ne Viņu, uz kuru šīs patiesības norāda. Es kļuvu vietējā draudzē par galveno draudzes vecāko un ārēji izskatījos labi.
Tomēr pat šim stūrgalvīgajam vācietim pamazām kļuva aizvien skaidrāks, ka ar kristīgo dzīvi, kādu dzīvoju, kaut kas nav kārtībā. Es varēju iet uz baznīcu un pasniegt skaistu vēsti par grēka uzvarēšanu, tomēr nespēju to īstenot dzīvē.