Dzīve kalnos mūs neglāba, mani draugi. Tas nebija brīnumlīdzeklis. Ja jūs būtu mūs vērojuši pirmajos gados, jūs būtu redzējuši ģimeni, kas nopūlas sevi kontrolēt. Lai nodrošinātu mūsu ģimenes vajadzības, izstrādājām detalizētu dienaskārtību un centāmies to ievērot. Mēs ar Salliju nodalījām īpašu laiku mūsu laulības attiecībām, kas sākotnēji bija bijušas gana labas, bet laika gaitā manas neuzmanības dēļ cietušas. Mūsu attiecības sāka uzlaboties, tomēr nedomājiet, ka izmaiņas notika viegli. Man piemita vācieša straujā daba, un Sallija daudzkārt bija cietusi no maniem nesavaldīgajiem vārdiem, tā nu man bija daudz pagātnes kļūdu, ko labot, ievainotu jūtu, ko dziedēt, un pats galvenais, man bija jāmācās pašsavaldīšanās Kristū.
Mums šis dziedināšanas process noritēja reālas dzīves apstākļos, kur ierobežotie līdzekļi prasīja daudz radošu pūļu. Pirms pārcelšanās bijām pārdevuši ļoti daudz lietu, tomēr mums joprojām bija liekas mantas, kas bija saglabājušās no Viskonsinas laikiem. Lai papildinātu mūsu kūstošos ietaupījumus, izlēmām pārdot arī manu medību aprīkojumu, niršanas piederumus, boulinga bumbas, ieročus un pat liekās rotaļlietas un izbāztos dzīvniekus. Drēbes mēs pirkām lielveikalā, un Sallija pat samazināja manus apakšveļas krājumus, lai pašūtu no tiem apakšveļu zēniem. Mēs bijām kļuvuši par reāliem izdzīvošanas partneriem, un tas mūs motivēja strādāt, lai uzlabotu savstarpējās attiecības, jo neviens cits nebūtu spējis saprast to, kas mums bija jāpiedzīvo.
Beidzot mēs bijām ieguvuši kontroli pār laiku. Līdz ar laiku domām un pārdomām pavērās iespēja pietuvoties Dievam. Dievs izmantoja šo vidi un dzīvesveidu kā līdzekli, lai aicinātu mūs pie sevis. Drīz vien Dieva dotie rīki – dienaskārtība, uzmanību novērsošu lietu trūkums, vienkāršas dzīves skarbā disciplīna un Viņa majestātiskā radība – sāka nest augļus mūsu ģimenē.
Mēs tikām vadīti tuvāk Dievam un tuvāk cits citam. Ja jūs būtu pazinis mūs iepriekš un apciemojis tagad, jūs būtu liecinieks pirmajai prieka ražai, ko mēs sākām ievākt kā mūsu grūto izvēļu augļus. Jūs būtu teicis līdzīgi mums: „Tas ir tā vērts!”
Mācītāja sieva mums rakstīja:
„Es jums zvanīju tāpēc, ka nupat biju nākusi pie pārliecības, ka man jāpiebremzē, jāpārskata sava dienaskārtība un jāvelta daudz vairāk laika lūgšanai un Dieva Vārdam. Sapratu, ka vīrs negrasās pievienoties maniem Jaunā gada solījumiem, tāpēc man bija jāapņemas vienai pašai. Es sapratu laba – labāka – vislabākā principu. Es patiešām gribēju izvēlēties vislabāko.
Esmu nonākusi tik nožēlojamā situācijā un jūtos kā slazdā. Esmu uzņēmusies būt par Bībeles klases skolotāju un vadītāju, personīgās kalpošanas vadītāju divās draudzēs, līdzekļu piesaistīšanas koordinatori divās draudzēs, veselības un atturības biedrības vadītāju, sabiedrības informēšanas palīdzi, Brīvdienu Bībeles skolas vadītāju un skolotāju divās draudzēs, kā arī avīzes un reizēm draudzes biļetena redaktori.
Pieskaitiet tam vēl draudzes talkas un pastorālās sanāksmes, kurās kopā ar vīru piedalos ik mēnesi. Man ir jāapmeklē arī personīgās kalpošanas vadītāju semināri un ar vīru vēl apmēram sešas citas kalpošanas sanāksmes katru gadu, kā arī padomes sēdes, kurās man jāpiedalās, jo man ir visi šie amati attiecīgajās draudzēs.
Tagad, kad par to rakstu, man viss šis saraksts šķiet ārprāts, it īpaši ņemot vērā svētošanas darbu, kam jātiek veiktam pie manis pašas rakstura, un mājas pienākumus, kuros vīrs ar mani ne vienmēr sadarbojas. Turklāt es vēl esmu atbildīga par mūsu ģimenes finansēm un bieži vien palīdzu viņam kā sekretāre. Kā lai tieku no tā ārā? Ar ko lai sāku? Mana dzīve ir nepārtraukta skriešanās ar nepabeigtiem uzdevumiem un satrauktiem cilvēkiem.”
Pārāk daudzi cenšas nest nastas, ko žēlīgais debesu Tēvs nav viņiem uzlicis. Tie mokās ar pienākumiem, kurus Viņš tiem nekad nav paredzējis pildīt. Bija jāpaiet ilgam laikam, līdz beidzot sapratu, ka mēs nepagodinām Dievu, uzņemoties tik daudz pienākumu, ka kļūstam pārguruši, zaudējam savaldīšanos, sākam uztraukties un ķildoties.
Kurš gan uzkrāva šīs nastas mācītāja sievai? Viņa vienkārši pakļāvās tam, ko citi no viņas gaidīja. Tādējādi viņa sagādāja sev grūtības, ko mūsu mīlošais Dievs nekad nebija paredzējis viņai ciest.
Ne visai sen es runāju kādā sanāksmē, un, tikko biju beidzis, jauna sieviete pasniedza man nelielu zīmīti, kurā bija rakstīts: „Nekavējoties piezvani māsai!” Mēs ar māsu nebijām sarunājušies gadiem ilgi. Jā, mēs runājām, bet tā īsti sarunājušies tiešām nebijām gadiem. Kāpēc gan viņa mani meklē citā štatā ar šādu vēsti? es brīnījos. Pēc piecām minūtēm jau biju pie tālruņa un zvanīju māsai.
Atbildēja viņas vīrs: „Paldies Dievam, ka piezvanīji! Tava māsa vēlas ar tevi runāt!”
„Kas noticis, Džo?”
„Es nevaru tev to pateikt, Džim. Lai Lūisa pati pastāsta.” Lūisa raudāja. „Džim, esmu tik pateicīga, ka piezvanīji. Es tikko
pārnācu no ārsta. Viņš sacīja, lai rakstu testamentu. Viņš saka, ka ar mani ir cauri. Vai es varētu aizbraukt un padzīvot pie tevis kādu mēnesi? Man vajadzīga palīdzība!”
„Jā, brauc tik šurp, mās.”
„Vai tu esi pārliecināts? Vai tu nevēlies lūgt par to? Es domāju, ka tu vienmēr par visu gribi vispirms lūgt.”
„Lūis, es par to esmu lūdzis jau desmit gadus, nu ir diezgan. Esmu vērojis tavu dzīvi un redzējis, ko tā ar tevi ir darījusi. Tā ir atbilde uz manām lūgšanām. Es aizbraukšu tev pretī uz staciju. Brauc!”
Kad Lūisa ieradās, viņai bija asiņojošas čūlas, pirmsvēža šūnas un anēmija; viņa patiešām bija uz fiziska un nervu sabrukuma robežas. Viņa bija četrdesmit sešus gadus veca, un viņas rokas nemitīgi trīcēja. Viņas acis raudzījās kaut kur tālumā. Aizvedu viņu uz mūsu mazo mājiņu kalnos.
Kas bija noticis ar manu māsu? Mēs bijām uzauguši vienā apvidū, vienā ielā, vienā ģimenē. Bet viņu bija sagrābis amerikāņu – es neteikšu sapnis – mīts. Mana māsa strādāja četrpadsmit stundu dienā, sešas līdz septiņas dienas nedēļā. Viņa bija atradusi savu sapņu māju. Tad viņa to vēlējās piepildīt izsmalcinātām mēbelēm. Dzīve sāka viņu kontrolēt. Tā viņu sagrāva. Bija vajadzīgs ārsts, lai viņu pamodinātu!
Modernais amerikāņu sapnis ir mīts, bet šāds mīts pastāv ne tikai Amerikā. Tas ir dzīvs visā pasaulē. Tas sagrābj cilvēkus un izposta viņu dzīves.
Es teicu Lūisai: „Mēs negrasāmies tev sprediķot. Mums ir citāds dzīvesveids nekā tavējais. Tu vari brīvi piedalīties visur, kur vēlies, vai arī atteikties no visa, no kā vēlies atteikties.” Visa mūsu ģimene sāka rūpēties par viņu, un viņa kļuva par vienu no mums mūsu ikdienas rutīnā. Vakaros un rītos viņa lūdza kopā ar mums. Viņa dziedāja kopā ar mums. Viņa pastaigājās kopā ar mums, ēda to, ko ēdām mēs, vakaros ar zēniem spēlēja domino un citas spēles, un bija ar mums arī laikā, kad kopīgi lasījām.
Mana sieva, kas ir medmāsa, palīdzēja Lūisai, cik spēja, un viņas veselība sāka uzlaboties. Dzīves tempam pierimstot, viņas sirdī no jauna atplauka ilgas pēc Dieva. Kad trīsdesmit dienas tuvojās beigām, māsa man sacīja: „Zini, Džim, šo laiku, ko pavadīju tavā ģimenē, varu apkopot trīs vārdos: mazāk ir vairāk.”
Saprotiet, mūsu māja bija mazāka, nekā viņējā. Mums bija mazāk mēbeļu, mazāk drēbju, mazāk garāžā, mazāk visa tā, ko piedāvā pasaule, bet mums bija vairāk tā, ko pasaule nekad nespēj sniegt. Mūsu mājās bija mīlestība. Mums bija biedriskums. Mums bija laiks, ko veltīt citiem, tāpēc viņa teica: „Mazāk ir vairāk.” Es ilgojos, kaut šie trīs vārdi raksturotu ikvienu kristiešu ģimeni.