Sapratuši, ka mums nepieciešama atpūta no ikdienas vides, mēs ar Salliju sākām plānot, kā mēs to saucām, Pārtraukumu. 1982. gada jūnija nogalē mēs iesēdinājām bērnus autofurgonā un devāmies uz Mičiganas Augšējo pussalu, lai padzīvotu nometnē pie Impa ezera.
Šajā gadalaikā tur bija ļoti maz cilvēku, un mēs ierīkojām savu nometni tikai dažas pēdas no ezera krasta. Metjū, kuram tolaik bija pieci gadi, un trīsgadīgais Endrjū tūliņ sāka mest ūdenī oļus. Savukārt mēs ar Salliju apsēdāmies un mēģinājām relaksēties. Steiga bija galā.
Es biju desmit dienu atvaļinājumā – bez problēmām, bez telefoniem un bez atbildības ārpus savas ģimenes. Tomēr, apsēdies ezermalā, jutu, ka mans ķermenis turpina joņot. Pagriezos pret Salliju un teicu: „Mīļā, vai tu varētu pārbaudīt manu pulsu?”
„Protams,” viņa atsaucās un ar profesionālas medmāsas ierasto precizitāti satvēra manu delmu. „Tas ir astoņdesmit astoņi.”
„Vai tas ir normāli?” vaicāju.
„Nē, Džim,” viņa sacīja, un viņas skaistajā sejā parādījās rūpju ēnas. „Tas nav normāli trīsdesmit trīs gadus vecam vīrietim, kas mierīgi sēž ezermalā.”
Dažas dienas vēlāk mēs ar dēliem tai pašā vietā metām ezerā akmentiņus. Viņi apbrīnoja manas spējas ar tādu godbijību, kādu tikai mazi bērni izjūt pret tēva sasniegumiem. Jutos atpūties, spirgts un mierīgs.
„Mīļā, vai tu varētu pārbaudīt man pulsu?” es atkal iejautājos.
Rezultāts bija sešdesmit astoņi. Jutos pārsteigts. Matemātika bija vienkārša. Vienkārši atpūšoties, biju palēninājis savu sirdsdarbību par divdesmit sitieniem minūtē. Tas nozīmē gandrīz divdesmit deviņi tūkstoši dienā. Sāku apjēgt, kādā stresā visu laiku esmu dzīvojis un kā šis stress ir ietekmējis manu organismu.
Šis vienkāršais notikums noteica mūsu rīcību pārējā atvaļinājuma laikā. Kas gan īsti ir dzīve? Pirmo reizi mūžā es sāku šaubīties par panākumiem. Ja pagājušajā gadā nopelnīju 100 000 dolāru, vai šajā gadā man jānopelna 150 000 un ceturtdaļmiljona nākamgad? Kurp tas ved un kad es sevi varēšu uzskatīt par veiksmīgu?
Skatoties uz zēniem, kuri joprojām meta ezerā akmeņus, manī uzplaiksnīja šokējoša atskārsme. Sāpju sažņaugtā balsī sacīju Sallijai: „Es nepazīstu pats savus dēlus.” Es zināju, kas viņi ir. Es zināju viņu vārdus. Es zināju viņu biksīšu izmērus. Es gādāju, lai viņu vēderiņiem būtu pārtika, bet es nepazinu viņus kā personības. Pēc kā es galu galā dzinos? Un par kādu cenu? Mēs atgriezāmies civilizācijā satraukti un pilni šaubu par ceļu, pa kuru dzīvē gājām.
Pateicoties veiksmīgajam mārketingam apdrošināšanas polišu pārdošanā, kā balvu saņēmu apmaksātu atpūtas braucienu uz Reno Nevadā. Viss, ar ko man saistījās šī samaitātā pilsēta, bija pilnīgā pretstatā tam, kam es kā kristietis ticēju, tāpēc kompānijai jautāju: „Vai es brauciena vērtību nevarētu saņemt naudā?”
„Nē.”
„Vai es varētu doties uz kādu citu vietu?” „Nē, vai nu tur, vai nekur.”
Mēs ar Salliju pētījām Nevadas karti un ievērojām, ka uz dienvidiem no Reno atradās vieta, ko sauc par Josemitī nacionālo parku. „Dosimies vien turp, apmetīsimies apmaksātajā viesnīcā un katru dienu brauksim uz Josemitī,” es ierosināju.
Tā bija iespēja mums ar Salliju pavadīt kādu laiku divatā. Nolīguši aukli bērniem, mēs bijām gatavi ceļam. Augusta sākumā ieradāmies Reno un apmetāmies MGM Grand Hotel viesnīcā. Vēlāk, aizbraukuši uz Josemitī, atstājām mašīnu stāvvietā un devāmies tālāk kājām pa taku, līdz nonācām pie kristāldzidra strauta, kas traucās lejup no kalniem. Strauts mūs tā valdzināja, ka nosēdējām tā malā pusotru stundu, vienkārši izbaudot burbuļojošā ūdens melodiju. Visapkārt dvesmoja spēcīgs priežu aromāts. Un galvenais – mūsu pirmajā kalnu pārgājienā devos lakādas kurpēs!
Šajā rāmajā vietā starp čalojošajiem strautiem, majestātiskajiem kalniem un ziedošajām ielejām mēs dzirdējām Dievu runājam uz mums tā, kā nekad iepriekš nebijām dzirdējuši. Pēc dažām tur pavadītām dienām Viņa balss šķita neticami skaļa: „Džim un Sallij, kāpiet ārā no vilciena!”
Mēs sapratām, ka nepieņemt lēmumu nozīmētu pieņemt lēmumu. Ikreiz, kad Dievs mums liek izvēlēties, mēs pieņemam lēmumu, arī tad, ja mūsu lēmums ir nedarīt neko. Dievs bija teicis: „Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un .. glābies kalnos!” (1. Mozus 19:17)