Atgriežoties un paliekot mierā, jūs taptu izglābti, mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku.
(Jesajas 30:15)
Viņu sanāksme bija lielākā, kādu pasaule jebkad pieredzējusi. No visām pasaules malām ieradās delegāti. Viņi bija norūpējušies, jo tā vietā, lai iznīcinātu konkurentus, iznīcināšana, šķiet, draudēja viņiem pašiem. Tajā vakarā viņu galvenajam vadītājam bija jāuzstājas ar svarīgu runu. Delegāti klusinātās balsīs sarunājās, atkārtodami cerību, ka, ja vispār kāds var glābt situāciju, tad tas ir viņu vadītājs!
Cik vien viņi spēja atcerēties, viņš vienmēr bija bijis to līderis. Un ikviens no viņiem vēlējās atdarināt savu vadītāju. Vadītājam piederēja gan viņu pieķeršanās, gan uzticība, un gadu gaitā viņš savā ziņā bija kļuvis par viņu dievu.
Viņam ierodoties un ieņemot vietu tribīnē, no delegātu rindām atskanēja spontāni, vētraini aplausi. Viņš pārlaida skatienu dedzīgo, augšupvērsto seju jūrai un līdzīgi politiķim izbaudīja pūļa atzinību. Ovācijām pierimstot, viņš dziļi ievilka elpu un sāka savu runu.
„Klausieties, jūs, velni! Turpmāk jūs vairs nekavēsit kristiešus apmeklēt viņu baznīcas. Viņi tās apmeklēs! Jūs nevarat tos atturēt no turēšanās pie doktrīnām un lūgšanu sacīšanas. Viņi to darīs! Lai gūtu panākumus ilgtermiņā, mums ir jāmaina taktika.
Laiks ir galvenā atslēga, mani draugi. Mēs varam atļaut tiem viņu doktrīnas, viņu lūgšanas un viņu baznīcā iešanu, ja vien mēs kontrolējam viņu laiku. Laiks ir svarīgākais komponents, jo bez tā viņi nekad neatradīs glābjošas attiecības ar Jēzu!” Pēdējo vārdu viņš izspļāva ar īpaši nešpetnu pieskaņu.
Tad sātans turpināja: „Lai viņi domā, ka ir glābti, kamēr mēs kontrolējam viņu laiku un viņi patiesībā pieder mums tikpat droši kā tie, kuri nekad nav spēruši kāju baznīcā. Kā mēs to paveiksim? Vienkārši. Nodarbināsim viņus ar nenozīmīgu dzīves jautājumu risināšanu un izstrādāsim visdažādākās shēmas, kā aizņemt viņu prātus. Mudināsim viņus tērēt, tērēt un tērēt, un pēc tam strādāt, strādāt un strādāt, lai varētu par visu samaksāt. Piepildīsim viņu pastkastītes ar katalogiem, kas pilni vilinošiem piedāvājumiem, un apbērsim viņus ar kredītkaršu iespējām, ar ko par to visu maksāt.
Mācīsim viņiem, ka laime slēpjas lietās, un mudināsim vīrus strādāt astoņas, desmit, divpadsmit stundas dienā, sešas vai septiņas dienas nedēļā. Ja vajadzīgs, liksim tiem strādāt divos darbos. Darīsim tā, lai izskatītos, ka arī sievām jāstrādā algots darbs. Sacīsim viņiem, ka vienkārši citādi nav iespējams uzturēt dzīvesveidu, ko viņi vēlas savām ģimenēm. Liksim sievām smagi strādāt garas stundas un savienot to vēl ar mājas pienākumiem, lai dienas beigās tām neatliktu enerģijas saviem bērniem un vīriem.
Pārstimulēsim viņu prātus, lai tie nespēj saklausīt Jēzus čukstus viņu sirdsapziņā. Bombardēsim viņu jūtas ar mūziku, kam jāskan katrā mājā, darbavietā un veikalā. Nodrošināsim, lai katru dienu viņus sasniedz sliktas ziņas. Izmantosim laikrakstus, žurnālus, radio un televīziju divdesmit četras stundas diennaktī.
Samaitāsim viņu laulības morālo pamatu un viņu jauniešus, piesātinot ar jutekliskiem tēliem, kas ierosina neķītras domas, reklāmas plakātus un kinofilmas, avīzes un žurnālus, un, protams, televīziju. Izmantosim televīzijas šovus, lai izrādītu visperversāko sabiedrības locekļu privāto dzīvi. Liksim tiem mieloties ar amorālas uzvedības viszemiskākajām detaļām, līdz tie ļaunumu sāks uzskatīt vienkārši par vienu no alternatīvām.
Liksim tiem kavēties pie pabirām, niekiem un pasaules raizēm. Sīki izklāstīsim bagāto un slaveno ļaundarības. Novērsīsim viņus no dzīves realitātes, sējot to prātos viltus cerības ar totalizatoriem, kazino un loterijām. Piepildīsim viņu plauktus ar neskaitāmām grāmatām un žurnāliem. Tas nozīmē laiku; jo vairāk laika viņi pavadīs ar šīm lietām, jo mazāk laika viņiem paliks Dievam.
Piepildīsim viņu mājas ar datoriem un izsūtīsim viņus uz elektroniskajiem lielceļiem, kur mēs kontrolējam vairumu krustojumu. Sūtīsim tiem daudz e pasta ziņojumu. Liksim viņiem iestigt nebeidzamas informācijas purvā. Dosim viņiem klēpjdatorus, lai viņi vienmēr var būt darbā.
Gādāsim, lai katram no viņiem, pat bērniem, būtu peidžeris. Piepildīsim viņu dienas ar tālruņu zvaniem. Dosim tiem bezvadu un mobilos tālruņus, lai būtu viegli runāt visu laiku. Darīsim tā, lai viņu automātiskie atbildētāji aizvien ir pilni ziņām.
Nodrošināsim bērnus ar aktivitātēm: sporta programmām skolā un pēc skolas, dejām, baletu, skautu nodarbībām, klubiem, mūzikas stundām, sarīkojumiem un svinībām. Vairosim viņu spriedzi ar aizvien pieaugošiem mājasdarbu apjomiem arvien agrākā un agrākā vecumā. Sūtīsim tos uz pirmsskolas programmām; vedīsim viņus prom no vecāku ietekmes un liksim pavadīt laiku cik vien iespējams šķirti no vecākiem, lai pusaudžu vecumā tiem vairs nebūtu nekā kopēja ar mammām un tētiem. Liksim tiem dzīvot tādā spriedzē, lai viņi, vēloties izbēgt, atsauktos mūsu mudinājumiem uz seksuālu aktivitāti, cigaretēm, alkoholu un narkotikām.
Liksim viņiem pat atpūtu novest līdz pārmērībām. Sūtīsim viņus dārgos izklaides ceļojumos. Liksim viņiem iet, iet un iet! Darīsim tā, lai viņi atgrieztos no savām brīvdienām pārguruši, satraukti un nesagatavojušies nākamās nedēļas darbiem. Neļausim viņiem vienkārši iziet ārā dabā. Sūtīsim viņus uz atrakciju parkiem, sporta sacensībām, koncertiem un kinoteātriem. Lai brīvdienas dara viņus pietiekami nogurušus, lai tie dotos atpakaļ pie darba, un pietiekami nabagus, lai viņiem būtu jāiet pie darba!
Ja no šiem slazdiem viņi izvairās, izmantosim pret tiem viņu draudzes. Dosim viņiem tik daudz amatu, tik daudz atbildības un problēmu, kas jārisina, ka viņu laiku aprīs „labi” darbi. Kad viņi nāk kopā garīgai sadraudzībai, iesaistīsim viņus tenkošanā un tukšās pļāpās, lai viņi aizietu no pasākuma ar nemierīgu sirdsapziņu un svārstīgām emocijām.
Izraisīsim viņu draudzēs krīzi pēc krīzes, lai viņi ir tik aizņemti ar liesmu dzēšanu, ka tiem neatliek laika rūpēties par evaņģēlija dzirksti savās pašu sirdīs. Mudināsim viņus studēt doktrīnas un evaņģelizāciju. Liksim viņiem apmeklēt lielas misijas konferences, apmācības un seminārus.
Atbrīvosim ceļu grandioziem starpkonfesionāliem atmodas pasākumiem. Darīsim tā, lai runas par ģimenes vērtībām viņiem būtu svarīgākas par pašu ģimeni. Liksim viņiem iesaistīties lielo sociālo problēmu risināšanā, piemēram, jautājumā par abortiem. Liksim viņiem ievērot konservatīvu dzīvesveidu, bet par katru cenu un visos iespējamos veidos atturēsim tos no Bībeles un no iešanas pie Dieva kā grēciniekiem, kam nepieciešama glābšana, jo, ja viņi darīs to, mēs visu zaudēsim.
Mani kolēģi, laiks ir mūsu spēcīgākais ierocis un labākais sabiedrotais. Izmantosim to gudri un ļausim viņiem vēl kādu laiciņu gulēt viņu maldos. Tad mums piederēs kā pasaule, tā draudze, un mēs būsim guvuši mūžīgu uzvaru. Uz priekšu, mani draugi, pretī uzvarai!”
Pacēlis rokas, sātans iedvesmoja savus rokaspuišus: „Pretī uzvarai! Pretī uzvarai! Pretī uzvarai!”
Tā nudien bija varena sanāksme! Varbūt neesmu uzminējis visas šīs konferences detaļas, bet mēs varam vērot tās rezultātus. Ļaunie eņģeļi dedzīgi ķērās pie savu uzdevumu izpildes, liekot kristiešiem it visur būt aizņemtiem, aizņemtiem, aizņemtiem un traukties šurp un turp. Mēs nedzīvojam vienkāršu dzīvi. Mūsu dzīves ir pārāk pārblīvētas. Visa sistēma ir pārblīvēta. Vai velns ar savu shēmu ir guvis panākumus? Plāns ir īstenojies pat labāk, nekā viņš varēja cerēt.
Sātanam ir izdevies iedabūt visu pasauli ātri traucošā vilcienā, kas ar katru jaunu dienu uzņem aizvien lielāku ātrumu, un viņš nevēlas tā skrējienu palēnināt, lai kādam rastos iespēja izkāpt. Es šajā vilcienā pavadīju vairāk nekā trīsdesmit savas dzīves gadus, pat nenojauzdams, uz kāda ceļa atrodos.
Mēs, cilvēki, esam lieli meistari mākā neredzēt acīmredzamo. Šī atskārsme tuvojās, bet, lai mēs no šī vilciena izkāptu, bija nepieciešams viens no pasaulē pazīstamākajiem nepārveidotas dabas apvidiem kopā ar nepazīstamu, mazu ezeriņu.