Viņš to darīja, bet migla nezuda. Tā jaunais cilvēks piedzīvoja vilšanos.
Viņš nesaprata to, ka nebija obligāti jānolaižas tieši tajā lidostā. Varbūt Dievs vēlējās, lai viņš nolaižas citā vietā. Daudzi labi, pat dievbijīgi cilvēki ir gājuši bojā aviokatastrofās, un tas ir noticis ne tāpēc, ka viņiem trūktu ticības, nedz arī tāpēc, ka viņi nezinātu, kā prasīt, lai piepildītos īstais apsolījums.
Divi cilvēki tika sadedzināti uz sārta. Viņu vārdi ir Huss un Hieronīms. Un tie bija tikai divi no tūkstošiem, kas gāja bojā tumšajos viduslaikos. Ja prasīšana, lai tiktu izpildīts kāds apsolījums, ir īstais veids, kā likt Dievam rīkoties, tad Huss un Hieronīms to tiešām bija palaiduši garām. Jo Jes. 43:2 ir ierakstīts brīnišķīgs apsolījums: „Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!”
Tikai nesakiet, ka Huss un Hieronīms nomira tāpēc, ka viņiem nebija īstas ticības. Ja esmu pareizi sapratis, tad Huss un Hieronīms nomira tāpēc, ka viņiem bija ticība. Daļa šī apsolījuma tika piepildīta, pat to neprasot, jo ir rakstīts: „Kad tu iesi caur uguni, .. uguns liesmas tev nekaitēs.” Huss un Hieronīms mira dziedādami! Vai kādreiz esi uzlicis roku karstai krāsnij? Vai tad tu dziedāji? Slapjas malkas ugunskurā un lēni degošā liesmā neviens nemirst dziedādams. Tas var notikt tikai tad, ja cilvēks netiek dedzināts. Bet šīs Rakstu vietas otrā daļa — „tu nesadegsi” — tomēr nepiepildījās. Dziedošie mocekļi tika pārvērsti pelnos, un šos pelnus iemeta upē.
Jānim Kristītājam nocirta galvu. Elīsa mira pēc garas un ieilgušas slimīgas. Elīsa, kuram bija divkāršs Elijas gars!
Un „šie visi nomira ticībā”, kas pierāda, ka ticība ir kaut kas daudz vairāk, nekā likt sev ticēt, ka Dievs atbildēs uz lūgšanu tieši tādā veidā, kā Viņam norādīsim.
Es neticu, ka katrs apsolījums, ko atrodam Dieva Vārdā, vienmēr būs Dieva griba mums jebkurā laikā un apstākļos. To ir apstiprinājuši Jānis Kristītājs, Elīsa, Huss, Hieronīms un daudzi citi.
Tomēr Bībelē var atrast arī tādus apsolījums, kas vienmēr ir Dieva griba. Tie ir apsolījumi, kas saistīti ar garīgām svētībām. Dieva griba vienmēr ir piedot mums grēkus, dāvāt savu žēlastību un spēku, dot mums gudrību padarīt Viņa darbu. Šo apsolījumu piepildīšanos mēs drīkstam prasīt. Šīs svētības mums jālūdz, jātic, ka tās saņemsim un jāpateicas par tām. Savukārt no dievbijīgu cilvēku dzīves piemēriem skaidri varam secināt, ka par laicīgām svētībām, ieskaitot dzīvību un veselību (ja vien nav zināma kāda Dieva gribas īpaša atklāsme attiecīgajā gadījumā), ir jālūdz: „Tavs prāts lai notiek.”
Kas tad ir īsta ticība? Tas ir kaut kas lielāks nekā Dieva turēšana pie vārda. Tas ir arī vairāk, nekā likt sev noticēt. Īsta ticība nekad nav kaut kas tāds, ar ko būtu jāstrādā vai kas būtu jāizveido. Ja tu iedziļināsies šajā lietā, tad sapratīsi, ka ir tikai viena patiesa ticības definīcija. Tas ir viens vienīgs vārds. Uzticība. Īsta ticība ir uzticēšanās Dievam.
Grieķu vārdu, kas Jaunajā Derībā tulkots kā „ticība”, mēdz tulkot ar vēl vismaz diviem citiem vārdiem — „ticēšana” un „uzticība”. Tie visi cēlušies no viena un tā paša grieķu vārda. Tāpēc vienalga kur tu atrodi vārdus „ticība” vai „ticēšana”, tu neizkropļosi satura jēgu, ja aizstāsi tos ar vārdu „uzticība”. Piemēram: „.. šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli — mūsu ticība,” (1. Jāņa 5:4) var pārveidot šādi: „.. šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli — mūsu uzticība.” Ap. d. 16:31: „Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti,” var lasīt arī kā „Uzticies Kungam Jēzum ..” 1. Tim. 6:12: „Cīnies labo uzticības cīņu ..”
Tas nenozīmē vienkārši pateikt „Es ticu”. Šodien pasaulē izplatījies kāds ļoti lēts ticības paveids, kas par glābšanas nosacījumu neprasa nekā vairāk kā tikai „ticēt Kristum”. Nē! Mācīšanās uzticēties Dievam sniedzas daudz dziļāk, tā prasa pastāvīgas personīgās attiecības ar Dievu, kas ir pilnīgi uzticams.
Bet kas ir īsta ticības cīņa? Kāda daļa šeit jāveic mums? Jēzus saka, ka mūsu pienākums ir uzticēties (Jāņa 6:29). Labo ticības cīņu mēs cīnāmies, mācoties uzticēties! Un tās daļa ir iepazīšanās ar To, kas ir uzticams.
Par nelaimi, daudzi no mums labo ticības jeb uzticības cīņu jauc ar slikto grēka cīņu. Mēs domājam, ka cīnīties labo ticības cīņu nozīmē censties dzīvot labu dzīvi. Problēma rodas, kad kāds stiprs cilvēks, kas cīnās ar grēku, zināmā mērā gūst ārēji redzamas sekmes, bet tad sāk lepoties ar to un vairs neapzinās, ka viņam ir vajadzīgs Dievs. Turpretī vājš cilvēks, kas mēģina mainīt savu dzīvi, cīnīdamies ar grēku, negūst pat ārējas sekmes, un viņš zaudē drosmi. Neviens no viņiem nesaprot, kas īsti ir ticības cīņa.
Kad biju mācītājs Oregonas štatā, reiz mani uzaicināja apmeklēt kādu laulātu pāri, kas bija kļuvuši par atkritējiem. Viņi bija nikni uz mācītājiem un zvērēja, ka nākamais, kas pie viņiem nāks, tikšot izmests uz ielas.
Kad piegāju pie viņu mājas, tie mani laipni aicināja iekšā un, man par vēl lielāku izbrīnu, teica: „Mēs esam atkritēji.”
Tad viņi smējās. Tie bija smiekli, kurus es nekad neaizmirsīšu, jo tajos vienlaicīgi bija saklausāms gan atvieglojums, gan kaut kas drudžains.
Apmeklējuma laikā noskaidrojās viņu atkrišanas iemesls. Tie bija sapratuši, ka reliģija sastāv vienīgi no aizliegumiem: ja kaut kas garšo labi, tad to nedrīkst ēst; ja kaut kas labi izskatās, uz to nedrīkst skatīties; ja kaut kas labi skan, tad to nedrīkst klausīties; ja ir kaut kas patīkams, tad to nedrīkst darīt!
Viņi cīnījās slikto grēka cīņu un, to darīdami, secināja, ka reliģija ir grūta, nogurdinoša un drūma. Visām viņu pūlēm turēt baušļus nebija nekādas jēgas. Tā vietā viņiem vajadzēja cīnīties labo ticības cīņu. Kad viņi saprata, ka uzvarai nepieciešamo spēku var saņemt tikai tad, ja pazīstam Jēzu Kristu, tie atkal sāka uztraukties.
Lai mēs kļūtu par grēciniekiem, mums nemaz nav jādara kaut kas slikts; savukārt izvairīšanās no sliktiem darbiem mūs nedara par kristiešiem. Viss, kas mums jāpaveic, lai kļūtu par grēciniekiem, ir jāpiedzimst, jo mums visiem kopš dzimšanas piemīt grēcīga daba. Bībele saka, ka „katra netaisnība ir grēks” (1. Jāņa 5:17) un „nav neviena taisna, it neviena”, „jo visi ir grēkojuši” (Rom. 3:10, 23). Kaut arī dažiem ir samērā viegli atturēties no sliktiem darbiem, tomēr viņi nav labāki par vājajiem, kas kristīgajā dzīvē cieš acīm redzamu sakāvi.
Kādā virzienā mums vajadzētu pielikt pūles, lai iegūtu patiesu ticību jeb uzticību? Daži apgalvo, ka jāpieliek pūles, lai izveidotu ticību. Bet es tomēr gribētu atgādināt, ka ābele ražo ābolus tāpēc, ka tā ir ābele, nevis tāpēc, lai kļūtu par ābeli. Ja tu vēlies ābolus, tad tev vajadzīga ābele. Ja tu vēlies īstu ticību, tad pievērs uzmanību tās cēloņiem.
Protams, tā ir vienkāršota pieeja, bet tāpēc jau tā nekļūst aplama. Ražas veidošanās procesā āboli ne uz brīdi nav šķirti no ābeles. Atdarinājumi no vaska vai plastmasas ārēji var izskatīties kā īsti, bet to garša, protams, nav pat līdzīga īstu ābeles ābolu garšai.
Atceros, kā bērnudārza laikā svinējām dzimšanas dienas. Tad tika atnesta mākslīgā torte, un mēs visi dziedājām „Daudz laimes!”. Taču mēs nekad šo torti negriezām! Jāatzīst, ka dažas no šīm tortēm izskatījās diezgan slikti: ģipsis bija samircis, bet vasks 10 gadu lietošanas laikā — daļēji notecējis. Tomēr citas izskatījās ēdamas, un es atceros vilšanos, kad nodarbības beidzās un torte palika nesagriezta.
Imitācijas vienmēr izraisa tādas jūtas. Arī ticības imitācija beigās nes vilšanos, kaut arī sākumā tā var glaimot patmīlībai.
Ja es vēlos ticību, man nav jāpūlas, lai to izveidotu. Kāpēc? Patiesam kristietim ticība ir tāpēc, ka viņš pazīst Jēzu. Īsta ticība nevar būt pašdarināta; tā rodas kā dabisks rezultāts sadraudzībai ar Dievu.
Lai kādam uzticētos, jāīstenojas vismaz diviem nosacījumiem. Pirmkārt, jāatrod kāds, kas ir pilnīgi uzticams, un, otrkārt, ar šo personu ir jāiepazīstas. Lai arī cik šī persona būtu uzticama, ja tu viņu nepazīsi, tu tai neuzticēsies.
Tas ir spēkā arī pretējā virzienā. Persona var būt pilnīgi neuzticama, taču tu turpināsi tai uzticēties, kamēr neiepazīsi to, bet, kad tu to iepazīsi, tu automātisti atteiksies uzticēties!
Iespējams, ka būsi dzirdējis, kā kāds vīrs savu zēnu uzcēla uz kāpnēm un lika tam lēkt. Kad zēns lēca, šis cilvēks pakāpās atpakaļ un ļāva viņam nokrist ar seju pret zemi. Tad viņš tam teica: „Lūk, tā tev būs mācība nevienam neuzticēties.” Tāda ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Pēc nostāstiem, mūsu valsts (ASV — tulk. piez.) pastāvēšanas sākumā bija pieņemts uzticēties katram, kamēr neatklājās, ka attiecīgais cilvēks nav uzticams. Ja kāds cilvēks bija otram parādā naudu, tad viņš to varēja ielikt aploksnē un piestiprināt pie savas mājas vārtiem. Viņš droši varēja aizbraukt brīvdienās, zinot, ka neviens tai nepieskarsies, izņemot cilvēku, kam tā domāta. Pat tad, ja viņš atgriezās tikai pēc nedēļas, nauda vēl joprojām atradās turpat. Bet šodien mēs dzīvojam paaudzē, kurā cits citam neuzticas tik ilgi, kamēr attiecīgais cilvēks nepierāda savu uzticamību.
Bībele apliecina patiesību, ka Dievs ir pilnīgi uzticams. Kaut arī tā ir taisnība, daži tai tomēr netic. Un vienīgais iemesls ir tas, ka viņi Dievu nepazīst. Katrs, kas aizdomīgi uzlūko Dievu, jau ar to vien parāda, ka Viņu nepazīst. Tas tādēļ, ka pazīt Dievu nozīmē Viņam uzticēties.