Jauna sieviete, sauksim viņu par Mēriju, man piezvanīja un lūdza aizlūgt par savu draudzeni, kura pirms neilga laika bija aizgājusi no vīra cita vīrieša dēļ. Ar asarām Mērija stāstīja, ka draudzene, sauksim viņu par Betiju, kādreiz bija aizlūgusi par viņu, kad Mērijai bija sarežģījusies laulības dzīve. Patiesība bija tā, ka arī Betija bija mani uzmeklējusi un lūgusi, lai aizlūdzu par Mēriju, tikai tā to nezināja. Tagad bija atkal Mērijas kārta meklēt kādu, kas iestāsies Dieva priekšā par Betijas glābšanu.
Es gan tūlīt pazinu šo vārdu, bet ļāvu Mērijai runāt. Bez mana pamudinājuma viņa sīki izstāstīja, kādas cīņas ir izcīnījusi. “Mēs ar Dzimu bijām precējušies nedaudz vairāk par diviem gadiem un vēl arvien bijām iemīlējušies,” viņa stāstīja. “Viņš studēja, un mūsu ienākumi bija visai ierobežoti, tāpēc bijām priecīgi, kad atradu labāk atalgotu darbu., un uzskatījām, ka tā ir atbilde uz lūgšanām.”
Viņa mirkli paklusēja, tad jautāja. “Morno kungs, vai jūs domājat, ka sieviete var iemīlēties citā vīrietī, ja viņa joprojām jūt dziļu mīlestību pret savu vīru?”
Es nemēģināju skaidrot, kas ir īsta mīlestība un kāda ir aizraušanās vara. Es vienkārši pateicu, ka mūsu dienās un šajā paaudzē mēdz notikt savādas lietas. “Nezinu, kāpēc jums to stāstu,“ Mērija turpināja. “Varbūt Svētais Gars vēlas, lai jūs zinātu, kā Viņš atbildēja uz jūsu aizlūgšanām par mani.
Pēc tam kad pāris mēnešu biju nostrādājusi jaunā darba vietā – lielā universālveikalā –, es sāku ievērot vienu no administratoriem. Viņa laipnība un maniere sveicināt saistīja manu uzmanību. Viņš man ļoti iepatikās un drīz vien vairs neizgāja no prāta. Ievēroju, ka pastāvīgi domāju par viņu pat tad, kad biju kopā ar vīru. Kaut sapratu, ka nav labi visu laiku par viņu domāt, es vienkārši nespēju to nedarīt. Viņa vara pār mani bija tik liela, ka kādu dienu es atzinos Betijai – es nespētu atteikt pat tad, ja viņš man piedāvātu iet ar viņu gultā.
Es zinu, tieši tas notiktu, ja viss turpinātos tādā pašā garā. Es pat aizdomājos tiktāl, ka viņš mani kādā klusā veikala stūrī varētu apkampt.
Palaikam viņš runājoties uzlika savu plaukstu uz manas rokas, un mani pārņēma varena, ļoti patīkama sajūta. Es jutos cieši saistīta ar viņu. Bet, paldies Dievam, jūs, Morno kungs, un Betija aizlūdzāt par mani. Kad pienāca diena, kurā viņš ielūdza mani uz savu dzīvokli, lai parādītu savu pastmarku kolekciju, kas bija viņa lepnums un prieks, es nedomājot atteicu: “Es to nevaru darīt, ja mans vīrs nav kopā ar mani.”
Man šermuļi pārskrēja iedomājoties, kas notiktu viņa dzīvoklī, ja mēs tur būtu divatā. Prātā iešāvās teiciens, ko biju iemācījusies no galvas bērnībā, proti, Jāzepa vārdi, kad viņš sastapās ar kārdinājumu: “Kā es varētu darīt šo lielo ļaunumu un grēkot pret Dievu?” Pēkšņi man kļuva bail no tā, pēc kā pirms brīža biju ilgojusies.
Es nepārspīlēju, Morno kungs, ja saku, ka tajos īsajos mirkļos atguvu izpratni par labu un ļaunu. Aizraušanās važas nokrita, un, ar Dieva žēlastību, tās mani nekad vairs nesaistīs.”
Atgādināju Mērijai, ka cilvēki par viņu bija iestājušies Dieva priekšā. Viņas grūtajā brīdī vareni darbojās Svētais Gars. Viņa klusēja kādas 10-15 sekundes, un es dzirdēju viņas šņukstus. Nomierinājusies viņa man pateicās par aizlūgšanām.
Taču viņu joprojām nomāca bažas par Betiju.
Mērija nevarēja saprast, kāpēc sieviete, kas bija lūgusi par viņu grūtajos brīžos, tagad pēkšņi ielaižas ar citu vīrieti. “Kā tāds cilvēks kā Betija, kuru es vienmēr uzskatīju par stingru kristieti, var tik dziļi krist grēkā, ka neklausās pat veselā saprāta balsī? Viņas skats uz dzīvi ir tik ļoti mainījies, ka garīgas lietas viņai neko vairs nenozīmē.
Šī izmaiņa mani biedē, un es jautāju sev: “Ja tāds stingru principu cilvēks kā Betija varēja pēkšņi atteikties no visa garīgā, kādas izredzes sasniegt Debesis tad ir man?””
“Jūs neesat vienīgā, kas man uzdod šādu jautājumu,” es atbildēju. “Tiešām, daudzi man ir rakstījuši vēstules ar lūgumu aizlūgt par kādu irstošu ģimeni. Man pastāvīgi stāsta par to, cik dziļi ļaudis ir satriekti, kad kāds, ko uzskata par draudzes pīlāru, pēkšņi pamet savu ģimeni.”
Mērijas balsī ieskanējās neatlaidības nots, kad viņa jautāja, kas, pēc manām domām, īsti notiek draudzē. Es paskaidroju, ka, manuprāt, šādi ļaudis nav sapratuši, ko nozīmē tikt Dieva spēkā pasargātiem ticībā. (1. Pēt. 1:5) Plaši izplatītā laulības pārkāpšana un ģimeņu iziršana rodas no tā, ka draudzes locekļi pakāpeniski atraisās no Dieva, līdz kritušās cilvēka sirds dabiskās tieksmes tos pārvar.
Es viņai teicu: “Novēršanos no kaut kā tik svēta, kā laulības solījums, nav iespējams saprast, ja neatceramies, ka cilvēka “sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga”. (Jer. 17:9) Tiešām, tā ir tik lokana, ka pat Salamans, gudrākais no cilvēkiem un Rakstos trīsreiz dēvētais par Dieva mīļoto, piemirsa Dievu vienmēr turēt savā priekšā un izpostīja savu dzīvi. Drīz vien viņš pārliecinājās par neapvaldītās iekāres spēku. Bībele vēsta, ka Salamana sievas pievērsušas viņa sirdi svešiem dieviem. “Toreiz Salamans izveidoja augstieņu svētnīcu moābiešu šausmonim Kārnošām uz tā kalna, kas atrodas pretī Jeruzalemei, tāpat arī drausmīgajam amoniešu elkam Moloham. Un to pašu Salamans iekārtoja visām svešām sievām, kādas vien kvēpināja vai arī upurēja (..) saviem dieviem.” (1. Ķēn. 11:7-8)
Tāds bija mans paskaidrojums.
Mērija gribēja zināt vairāk par to, kā var ticībā “tikt saglabāts Dieva spēkā”. Es apsolīju uzrakstīt vēstuli par grēka varu un par atšķirtību no Dieva, par to, cik bezpalīdzīgi esam šīs varas priekšā, ja mūs neaizstāv Dieva Gars.
Nākamajās nodaļās gribu minēt dažus no svarīgākajiem faktoriem, kas mums jāzina, lai mēs spētu saglabāt dzīvu mūsu saikni ar Dievu. Mēģināšu arī parādīt, kā mūsu aizlūgšanas par citiem var ļaut Dievam sūtīt Svēto Garu pilnīgāk, lai palīdzētu mūsu mīļo cīņās pret grēku un ļaunumu.