Bībele pati sniedz tādu informāciju par sevi, kādu nav iespējams atrast nevienā citā grāmatā. Tās ir apbrīnojamas domas. Ja kādas citas grāmatas autors būtu apgalvojis šādas lietas, mēs domātu, ka viņa vai viņš ir pilnīgi zaudējis prātu. Tas, uz ko pretendē Bībele, ir tā vērts, lai to rūpīgi pārdomātu, Ja apgalvojumi ir patiesi, tie Bībeli padara atšķirīgu no ikvienas citas jebkad sarakstītās grāmatas.
Bībele pretendē uz to, ka tā ir Dieva Vārds. Šis apgalvojums ir visu pārējo apgalvojumu pamatā. Mēs nedrīkstam atstāt neievērotu tā nozīmīgumu. Bībele apliecina, ka ir Dieva Vārds cilvēku ciltij — gan visai pasaulei kopumā, gan draudzei, gan ikkatram no mums kā atsevišķam cilvēkam. Bībele saka, ka ir pieteikusi sevi ar to vīru starpniecību, kurus mēs pazīstam kā praviešus un apustuļus un kurus Dievs bija izraudzījies, lai tie nodotu tālāk Viņa Vārdu. Pravietis ir tāds cilvēks, kurš pārstāv Dievu. Bībele īpaši norāda, ka šādi vīri runāja Dieva spēkā, jo Dievs viņus šim uzdevumam bija izraudzījies un tad inspirējis.
Piemēram, paraudzīsimies uz pravieti Jeremiju — viņš rakstīja apmēram no 620. līdz 585. gadam p. m. ē., un viņa grāmata ir visgarākā Bībelē. Dievs teica Jeremijam (kā mēs varam izlasīt viņa grāmatas pirmajā nodaļā): “Es lieku Savus vārdus tavā mutē.” (Jeremijas 1:9) No tā brīža Jeremija visu laiku atkārto šādas frāzes: “Tā saka Tas Kungs”, “Tad Tas Kungs sacīja uz mani”, “Tad atkal nāca pār mani Tā Kunga vārds”, “Klausaities Tā Kunga vārdu!” Nav iespējams lasīt Jeremiju, neapzinoties, ka grāmata, ko esam atvēruši, pretendē uz to, ka ir Dieva Vārds, kas nodots ar Viņa pravieša starpniecību.
Taču tā tas nav vienīgi ar Jeremiju. Ikviens Vecās Derības pravietis — gan tie, kuri darbojās pirms Jeremijas, gan tie, kuri nāca pēc viņa, — lietoja līdzīgu izteiksmes veidu. Visi kā viens apgalvo, ka viņiem ir dota Dieva vēsts un ka viņu runātie vārdi nāk no Dieva. Daži saka, ka viņu paustā doma pie tiem ir nākusi kā vīzija vai atklāsme. Piemēram, Jesaja savu grāmatu sāk ar vārdiem: “Parādības par Jūdu un Jeruzālemi.” Pravieši gandrīz identiski Jeremijas teiktajam stāsta, ka viņi runā Dieva vārdus. Viņi noteikti tam ticēja. Nav jābrīnās, ka dažreiz Dievs tiek dēvēts par “runājošo Dievu”. Viscaur Bībelē atkārtojas tas, ka Viņš runājis ar Sevis izraudzītu pārstāvju starpniecību.
Vēl viens termins, kuru bieži lieto, runājot par Bībeli, ir Raksti. Burtiski tas nozīmē rakstītais. Lai norādītu uz to, ka šiem Rakstiem ir svēta izcelsme un svēts mērķis, Bībeli parasti dēvē par Svētajiem Rakstiem. Šādi Jēzus dienu jūdiem bija pazīstams Vecās Derības praviešu rakstītais. Tie bija Raksti. Arī Jēzus pats, runādams par Vecās Derības Rakstiem, lietoja šo frāzi. Raksti bija svēti, jo tika uzskatīts, ka tie ir Dieva Vārds.
Šī nav patiesība vienīgi saistībā ar Veco Derību. Pirms vēl bija pabeigti Jaunās Derības Raksti mūsu ēras 1. gadsimta beigās, vēstules, ko Pāvils rakstīja dažādām pirmo kristiešu draudzēm, jau tika uzskatītas par “Rakstiem”. Tām bija tāds pats statuss kā Vecās Derības praviešu Svētajiem Rakstiem. Arī tās bija Dieva Vārds. Tad tapa evaņģēliji — citi Jaunās Derības raksti, bet ap mūsu ēras 96. gadu tika iekļauta pēdējā Bībeles grāmata — Atklāsmes grāmata —, kurā vēlreiz īpaši paziņots, ka Jānis ir liecinājis jeb “apliecinājis Dieva vārdu” (Atklāsmes 1:2).
No sākuma līdz galam Bībele apgalvo, ka ir Dieva Vārds. Tās pirmajā nodaļā atrodams atkārtots apliecinājums: “Dievs teica”, un pēdējā nodaļa beidzas ar atsaukšanos uz “Dieva Vārdu”. Lūk, tieši to par sevi arvien nepārprotamākos vārdos tā apgalvo. Vairāk kā vienreiz Jēzus uz Vecās Derības Rakstu dievišķo dabu norādījis ar frāzi: “Ir rakstīts.” Kāds autors ierosina, ka labs veids, kā pārbaudīt tēzi par Bībeli kā Dieva Vārdu, ir “ļaut tai stāstīt pašai par sevi” . Mums varētu šķist, ka ar to ir pietiekami, lai saprātīgam cilvēkam liktu domāt, ka ir vērts to darīt.
Bībele pretendē uz to, ka ir saglabājusi ziņas par Dieva darbības izpausmēm vēsturē. Daudzi šodien, varbūt pat lielākā daļa, domā, ka cilvēku rase Visumā ir viena pati, iespējams, pārvalda relatīvi nelielu planētu kādas galaktikas nomalē, kas atrodas starp miljoniem citu galaktiku, izolētu telpā un laikā, un dodas pilnīgas iznīcības virzienā. Bībele rāda, ka situācija ir citāda. Tā rāda, ka pasaule pat ļoti lielā mērā ir iesaistīta bezgalīgās esības vēsturē un ka mūsu Zeme ir vieta, kurā Dievs ir īpaši ieinteresēts un kuras attīstībā Viņš bieži ir piedalījies.
Ziņas par Dieva attiecībām ar izredzēto tautu — izraēliešiem, viņu atbrīvošanu no Ēģiptes, Sarkanās jūras šķērsošanu, Kānaānas iekarošanu, trimdu, viņu atgriešanos no verdzības Babilonijā, kā arī visu pārējo ir pierādījums, ka Dievs ir iesaistījies visu tautu dzīvē uz zemes. Bet ir vēl kas. Bībele apgalvo, ka Dievs atceļ un ieceļ ķēniņus (sk. Daniēla 2:21);
Daudziem cilvēkiem, arī tādiem, kas nav kristieši, var šķist, ka pasaule šodien ir zaudējusi jebkādu kontroli un traucas pretī neizbēgamai katastrofai. Tomēr Bībelē ainots Dievs, kurš iesaistīts paša radītās pasaules vēsturē; tur parādīts, ka vēsture nepielūdzami turpina tuvoties savam liktenim, kas arī atrodas Viņa rokās. Ja tas tā tiešām ir, būtu svarīgi zināt, vai Bībele ir patiesa. Vai taisnība, ka Dievs ir ietekmējis vēsturi? Vai Viņš joprojām visu tur savās rokās? Mums tas ir jāzina.
Bībele pretendē uz to, ka spēj pravietot nākotni. Kā jau minēts, pravietis runā Dieva vārdā. Šaurākā izpratnē pravietis ir arī tas, kurš paredz nākotni. Lielai daļai Bībeles pravietojumu ir tieši šāda nākotnes atklāšanas nozīme. Vēlāk šai pašā grāmatā mēs detalizēti izpētīsim dažus no daudzajiem Bībelē atrodamajiem pravietojumiem, kas bieži vien izteikti simtiem gadu pirms piepildīšanās. Mēs arī aplūkosim pierādījumus, lai noteiktu, vai pravietojums tiešām atklāja nākotni un piepildījās. Taču pagaidām mums ir jāuzsver, ka Bībele pretendē uz to, ka spēj paredzēt nākotni.
Šādu apgalvojumu pašu par sevi nav grūti saprast: “Es esmu Dievs un cita nav neviena, Dievs, kam nav cita līdzīga! Es no iesākuma pasludināju gala iznākumu, kopš laika gala to, kas vēl nebija noticis.” (Jesajas 46:9, 10) Bībele ir pilna pravietojumu par nākotni — sākot ar 1. Mozus un beidzot ar Atklāsmes grāmatu. Ir pravietojumi par pilsētām, tautām, impērijām, cilvēkiem un notikumiem. Ir pravietojumi, kam piemīt hronoloģiska dimensija. Ir vairāk nekā 300 pravietojumu par Kristu, kuri visi tika darīti zināmi simtiem gadu pirms Viņa dzimšanas. Ir pravietojumi par tautām, kas vēl joprojām pastāv, un par tautām, kas jau sen zudušas vēstures gaitā. Un ir vēl daudz pravietojumu, kuriem vēl tikai jāpiepildās.
Apgalvot, ka kādam piemīt spēja atklāt nākotni, ir viena lieta. Tas tiešām ir nozīmīgs paziņojums. Bet darīt to atkal un atkal simtiem gadu no vietas, turklāt bieži vien minot specifiskas detaļas, ir pilnīgi kas cits. Bībele ir vienīgā grāmata, kas nākotni pravieto tik droši un regulāri. Ja šie pravietojumi nav patiesi, mums būtu jāzina arī tas. Bet, ja tie tomēr ir patiesi, mums jo vairāk vajag par to uzzināt.
Bībele pretendē uz to, ka spēj dot gudrību un izpratni. Dziesminieks Dāvids rakstīja: “Kad kļūst izprotami Tavi vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.” (Psalmi 119:130) Viņš arī teica: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” (Psalmi 119:105) Ja jums ir kādreiz gadījies iet pa šauru, līkumotu celiņu tumšā naktī, jūs zināsit, ko domāja šo vārdu autors.
Abi šie Dāvida izteicieni gadsimtu gaitā ir citēti neskaitāmas reizes, jo tie izteica un vēl joprojām izsaka to, ko domājuši tajos patiesību atradušie miljoni. Kāda veida gaismu vai izpratni Bībele sola sniegt tiem, kuri to lasa?
Tā cilvēkam sniedz izpratni par sevi. Tā apgalvo, ka sniegs atbildes uz pamatjautājumiem par mums pašiem; piemēram, kas es esmu? Vai es esmu nozīmīgs? Kāpēc es esmu tāds, kāds esmu? Vai man ir nākotne?
Tā sniedz izpratni par dzīvi. Viena no zīmēm, kas norāda uz Bībeles autentiskumu, ir tās bezkompromisa cilvēka dzīves raksturojums — kā no vislabākās puses, tā arī no vissliktākās. Tā ir cilvēka dzīves atspoguļojums visās tās dimensijās.
Tā sniedz izpratni par vēsturi. Lai iegūtu priekšstatu par senās pasaules impērijām un tautām, kā arī par daudzām mazākām tautiņām, ir pieejami daži labāki avoti nekā Bībele. Tomēr tā satur informāciju, kas nav atrodama citos materiālos.
Kā jau pamanījām, tā sniedz izpratni par nākotni, ņemot vērā to, ka minētie apgalvojumi ir pārbaudāmi.
Un tiem, kuri to vēlas, tā sniedz izpratni par Dievu. Kopumā Bībele apgalvo, ka ir atklāsme par Dievu no Viņa paša. Tā stāsta mums par to, kas ir Dievs, kāds Viņš ir, ko Viņš ir izdarījis, ko vēl joprojām dara un kāpēc Viņam rūp mūsu planēta un visi cilvēki, kuri uz tās dzīvo tagad un ir dzīvojuši iepriekš.
Laikā, kad Rietumu pasaulē ik gadu miljoni dolāru tiek tērēti konsultācijām, psihiatriskajai ārstēšanai, trankvilizatoriem un psiholoģijai (nemaz nerunājot par izglītību un visiem tās daudzajiem aspektiem), ir dīvaini, ka šī grāmata, kas pretendē uz to, ka spēj sniegt izpratni daudzās jomās, vēl joprojām netiek pietiekami novērtēta un pret to izturas ar nepatiku.
Ja Bībele ir patiesa un ja to, uz ko tā pretendē, ir iespējams pārbaudīt, tad ļoti daudzi cilvēki var gūt no tās labumu — cilvēki, kuri neko par šiem apgalvojumiem nezina vai arī zina, bet uzskata tos par nebūtiskiem.