Vai Bībelei var ticēt?

Secinājumi

Šī atvērtā Bībele, kas izgrebta uz mana spieķa, ir spēcīgs un paliekošs atgādinājums visām tām patiesībām, kuras tik nerimstoši aicina mūs pārdomāt mūsu izdarītie secinājumi. Tā ir kā atgādinājums vēl kādai nozīmīgai patiesībai, ko par sevi saka Bībele. Tā ir dzīvā Dieva Vārds. Šis Vārds atnes sev līdzi gaismu un dod dzīvību. Tas spēj iekļūt pat visdegradētākā un visdumpīgākā cilvēka prātā. Tas spēj radīt jauna veida attieksmi, jaunus mērķus, jaunu cerību, jaunus cilvēkus, jaunu kultūru un jaunu sabiedrību.

Kā gan citādi vēl mēs varētu izskaidrot tās brīnumainās pārvērtības Jaundžordžijas, Kolombangaras un tūkstošiem citu Klusā okeāna salu cilvēku dzīvē? Un kā gan citādi mēs varētu izskaidrot to, ka līdzīgas pārmaiņas visā pasaulē notiek arī šodien? Bieži vien tās nepamana mediji, tomēr tās ir tikpat reālas.

Tāpēc vēlreiz mūsu jautājumi:

• Vai Bībelei var ticēt? Fakti liecina, ka varam.
• Vai tā tiešām ir izmainījusi vēstures gaitu? Daudzu valstu vēsture apgalvo, ka ir.
• Vai tā tiešām ir Dieva Vārds? Pierādījumi ziņo — tā ir taisnība.
• Vai tai piemīt vara pārveidot un iedvesmot? Cilvēku pieredze saka — jā.
• Vai tā ar mums runā par svarīgām lietām? Ir pašsaprotami, ka jā.
• Vai Jēzus bija patiesais Mesija, apsolītais Pestītājs, visu ticīgo Glābējs? Viņš tas bija, un Viņš tas ir.
• Vai nākotnē tiešām piepildīsies tas, uz ko Bībele tik bieži un skaidri norāda? Mēs varam būt par to pilnībā pārliecināti. Viss pārējais, ko tā pravietojusi, jau ir piepildījies.

Savāktie un šajā grāmatā sniegtie pierādījumi mums vēsta, ka Bībele ir patiesa. Mēs varam ticēt tam, ko tā saka.

Noslēgumā pajautāsim — vai varētu būt kas svarīgāks par šo visu? Ir ārkārtīgi grūti ko tādu iedomāties.

Daži vecāka gadagājuma lasītāji, iespējams, atcerēsies Džona Kliforda rakstīto dzeju, kurā, šķiet, tik labi apkopots viss tas, ko mēs centāmies parādīt vairākās šīs grāmatas nodaļās:

Vakarnakt es apstājos pie kalēja durvīm
Un dzirdēju dunam laktu un vesera skaņu;
Tad, ielūkojies iekšā, uz grīdas es manīju
Gadu gaitā nodeldētos veserus guļam.

“Cik gan laktu tev bijis,” es jautāju,
“Ja veseri visi tik nodiluši tev?”
“Tik viena,” viņš teica un tūdaļ bilda,
“Lakta veserus nodeldēt mēdz.”
“Arī Dieva Vārdu gluži kā laktu
Gadsimtiem ilgi skeptiķu triecieni situši,
Tomēr cauri šim triecienu lietum
Lakta vēl stāv, bet veseru vairs nav.”

Veseru triecieni gadsimtu gaitā ir situši nepārtraukti, un ļoti iespējams, ka tas tā arī turpināsies. Bet Bībele saka: “Mūsu Dieva vārds pastāvēs mūžīgi.” Lakta paliek neskarta.