Kādā no iepriekšējām nodaļām dažādus argumentus par labu spējai ticēt Bībelei mēs salīdzinājām ar atsevišķām auklām, no kurām savīta virve. Tagad ir pienācis laiks novietot šīs
auklas blakus citu citai un rūpīgi pārbaudīt, pirms mēs tās atkal savijam vienā veselā pierādījumu virvē. Visi secinājumi, kuros vienā teikumā ietverta katrā nodaļā sniegto pierādījumu galvenā doma, katrs atsevišķi ir viena no šīm auklām. Tagad mēs tos aplūkosim visus kopā norādītajā secībā.
Katrs no šiem secinājumiem pārstāv nozīmīgu pierādījumu kopumu. Tie nav vienkārši parauti no zila gaisa, lai radītu vajadzīgo efektu, bet ir pamatoti uz pārbaudāmiem pierādījumiem — turklāt ļoti daudziem. Taču pat tad, ja viena no šīm auklām izrādītos nedroša vai vājāka, tās vietā ir vēl vairākas citas, kas spētu noturēt visu smagumu. Nenoliedzami, šī ir stipra un izturīga virve.
Visi secinājumi kopā mums sniedz atbildi uz jautājumu, kas lasāms šīs grāmatas nosaukumā: “Vai Bībelei var ticēt?” Atbilde nav apšaubāma. Mēs varam ticēt Bībelei. Pierādījumi neļaus mums izdarīt citus secinājumus.
Vēsture, pravietojumi, arheoloģija, tūkstoši seno manuskriptu, daudzu gadsimtu gaitā visā pasaulē gūtā cilvēku pieredze, Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās, pašas Bībeles esamība un tās izdzīvošana 2000 gadu gaitā apvienojas, lai mums pateiktu, ka Bībele tiešām ir patiesa. Tai var ticēt. Tikai tāds cilvēks, kurš ir gatavs noliegt šo no dažādiem avotiem iegūto pierādījumu svaru, varētu izdarīt atšķirīgus secinājumus.
Bet ko tas viss nozīmē mums — 21. gadsimtā dzīvojošajiem? Kā tas atbalsojas mūsu dzīvē? Kur tas mūs aizved šajā īpašajā ceļojumā? Vai tas pasaka ko vairāk par to, ka Bībele ir precīzs un uzticams pagātnes pārskats, vienlīdz patiess tagad un pirms 400 gadiem, kad tika no jauna atklāts un dāvāts Eiropas tautām to dažādajās valodās? Vai Bībeles patiesums un uzticamība kaut ko nozīmē arī mūsu personiskajā dzīvē?
Pirms kāda brīža mēs uzdevām vēl vienu jautājumu par Bībeli. Šis otrs jautājums nu rada izaicinājumu: “Vai Bībele ir Dieva Vārds?”
Tas ir citādi nekā pajautāt — “Vai tā ir patiesa?” un “Vai mēs tai varam ticēt?” — šādus jautājumus mēs varam uzdot par jebkuru grāmatu. Vai mēs varam uzticēties Britu enciklopēdijai? Vai mēs varam uzticēties vārdnīcai? Vai mēs varam uzticēties grāmatām par fiziku, ģeogrāfiju, astronomiju un vēsturi? Pieļaujot, ka dažas grāmatas ir jāatjauno, kad kļūst pieejama jauna informācija, mēs varam atbildēt ar “jā” uz visiem šiem jautājumiem. Mēs varam uzticēties visām šīm grāmatām. Patiesībā mēs tām arī uzticamies. Liela daļa dzīves neapzināti tiek pamatota uz ticību informācijai, kuru mums sniedz visas šīs neskaitāmās grāmatas.
Būtiskākais jautājums par Bībeli tomēr ir cits: “Vai tā ir Dieva Vārds?” Mēs varam ticēt, ka tā ir patiesa, precīza un uzticama, tomēr pati jautājuma būtība ir tāda, ka Bībele pretendē uz Dieva Vārda lomu. Kopā ar visām pārējām lietām, ko tā stāsta par pagātnes cilvēkiem, vietām un tautām, tā sevi sauc par cilvēcei sniegto Dieva Vārdu. Tāpēc tad, kad mēs apgalvojam, ka varam ticēt Bībelei, mēs arī paziņojam, ka spējam pieņemt šo pārsteidzošo apgalvojumu, kas ir bijis kristietības dibināšanas pamats pēdējo 2000 gadu laikā. Bībelei var ticēt, un tā ir dzīvā Dieva Vārds. Nav iespējams ticēt Bībelei un tai pašā laikā neticēt tam, ka tā ir Dieva Vārds.
Tādēļ mēs varam ticēt tam, ko Bībele stāsta par pagātnes ļaudīm, vietām, impērijām un pilsētām; tieši tāpat mēs arī varam ticēt tam, ko tā stāsta par Dievu, Jēzu un mums pašiem. Mēs varam ticēt tam, ko tā saka par nākotni, tāpat kā tam, ko tā stāsta par pagātni. Mēs varam ticēt tam, ko Bībele saka par pasauli šodien, kā tā nonāca tur, kur šobrīd atrodas, un par kādu tā kļūs tad, kad Dieva plāns un mērķi beidzot tiks piepildīti. Mēs varam un mums vajadzētu ticēt tam, ko Bībele saka par grēku un ļaunumu, par Dieva lielāko ienaidnieku, kurš visā pilnībā ir atbildīgs par to šausmīgo nekārtību, kāda šodien valda visā pasaulē.
Mēs bez vilcināšanās varam pieņemt to, ko tā stāsta par Dieva brīnišķīgo mīlestību pret grēkpilno un dumpīgo cilvēci, mīlestību, kura vēl joprojām plūst uz katru Ādama un Ievas dēlu un meitu. Mums ir jāieklausās, kad tā mums stāsta par ticību, cerību un līdzcietību, tiem trīs neticami brīnumainajiem tikumiem, bez kuriem dzīve būtu tukša un bezjēdzīga. Iespējams, mēs notrauksim vienu otru asaru, kad tā klusām stāstīs mums par nožēlu, piedošanu un pieņemšanu. Un, kad mēs to uzmanīgi lasām, mēs atklājam, ka cilvēka dzīvei uz zemes ir nozīme un mērķis, ka mums visiem ir cerība, un par visu vairāk — mums ir pasakaina iespēja iegūt mūžīgo dzīvību, kuru iespējamu ir darījusi Jēzus dzīve, nāve un augšāmcelšanās. Viss minētais ir tikai daļiņa no tā, ko Bībele nozīmē mums pašiem. Mēs varam ticēt tam, kas tā ir un ko tā saka.
Tomēr ir vēl kas, vēl viens jautājums: “Kāds ir vispārliecinošākais arguments par labu Bībeles patiesumam?” Ja mums būtu jāizvēlas tikai viens no tiem daudzajiem pierādījumiem, kuri liecina par labu tam, ka Bībele ir Dieva Vārds, kuru mēs izvēlētos? Daži nešaubīgi balsotu par Bībeles spēju ienest radikālas izmaiņas cilvēku domāšanā un uzvedībā. Šai teorijai nav ne vainas, un tā pat lielākajā daļā cilvēku dzīves aspektu ir nepieciešama, tomēr tas ir vairāk praktiskā līmenī. Bībeles spēja mainīt indivīdus, sabiedrības un kultūras ir neapstrīdams fakts. Tas vēstures gaitā visā pasaulē ir noticis ne reizi vien. To nav iespējams ignorēt.
Kā piemēru var minēt Velsas vēsturi. Mēs jau pieminējām reformācijas laikā redzēto Bībeles lomu Eiropā un Anglijā kopumā un daudzu atsevišķu cilvēku dzīvē. Taču dažās vietās šī ietekme bija daudz vairāk nepieciešama vai arī daudz skaidrāk saskatāma nekā laikā pirms reformācijas.
Īstā reformācija Velsā nonāca gandrīz gadsimtu vēlāk nekā Anglijā. Līdz tam laikam Velsa bija tumsonīga, neapgaismota un “noziedzības pilna” zeme, kurā bija plaši izplatīta amoralitāte un māņticība. 1588. gadā kāds rakstnieks lielāko daļu Velsas priesteru raksturoja šādi: “Nemācīti stulbeņi, akli gani, nevircota sāls, dzērāji, laulības pārkāpēji, lapsas un vilki.” Bija jūtams Bībeles trūkums, un to lasīt varēja mazāk nekā viens cilvēks no simta. Pusgadsimtu vēlāk vairumā draudžu nebija vispār mācītāja, un sprediķi ļaudis dzirdēja labi ja vienu, divas reizes gadā. Baznīcās tika turēti zirgi un bišu stropi, mirušo ķermeņi gulēja neapbedīti. Cits vēsturnieks raksta, ka 1639. gadā “lielākā daļa nācijas bija tikpat neizglītota un māņticīga kā 1558. gadā”. Kāds tā laika aculiecinieks ziņo, ka izlaidība, dzeršana, zagšana, krāpšana un nežēlība “plosījās ikvienā hercogistē”.
Bībeli velsiešu valodā iztulkoja 1588. gadā, tomēr lielākā daļa par tās vēsti vēl ilgi neko nedz dzirdēja, nedz uzzināja. Īstais reformācijas vilnis Velsu pāršalca vien 1630. gadu beigās, lielā mērā pateicoties nopietnām puritāņu un nonkonformistu garīdzniecības pūlēm. Un viss ļoti strauji sāka mainīties. Veselas kopienas sāka saprast Bībeles vēsti. Velsa kļuva slavena ar tās dedzīgo reliģisko dzīvi. Visā valstī tika būvētas baznīcas un kapelas.
Velsas atdzimšana ir viena no tās zīmīgākajām vēstures lappusēm. Daudzas skaisto un aizkustinošo kristīgo dziesmu melodijas, kuras vēl joprojām tiek atskaņotas visā pasaulē, ir radušās Velsā. Velsiešu kori vēl joprojām dzied tās pašas kristīgās dziesmas, kuras savulaik bija pirmās, kas sludināja bibliskās patiesības tūkstošiem velsiešu ticīgajiem. Bija iesācies jauns laikmets; tumsa bija devusi ceļu gaismai.
Līdzīgas lietas ir notikušas visā pasaulē. Man uz galda atrodas skaisti izgrebts ziloņkaula spieķis, kura rokturis inkrustēts ar smalkiem perlamutra gliemežvāka gabaliņiem. Tas ir tipisks Zālamana salu amatniecības paraugs, kuru man pasniedza, kad pirms dažiem gadiem ar sievu ciemojāmies skaistajā Jaundžordžijas salā. Tas ir viens no maniem īpašajiem dārgumiem. Centrālais gravējums attēlo atvēru Bībeli ar vienkāršu ierakstu “Evaņģēlijs”.
Nav viegli aptvert to, ka tikai pirms divām vai varbūt trim paaudzēm šo ļaužu priekšteči bija vieni no visvairāk degradētajām tautām visā pasaulē. Viņi tādi bija bijuši paaudžu paaudzēs. Viņi dzīvoja, lai cīnītos, nogalinātu un slepkavotu. Viņi praktizēja rituālo slepkavošanu. Tāpat kā visur citur Klusā okeāna reģionā, arī šajās salās kanibālisms bija plaši izplatīta parādība. Šos pirmatnējos un necivilizētos ļaudis mēdza saukt par “mežoņiem”, kas pamatoti tiek nosodīts šodien, bet kādreiz tas bija pilnībā piemērots apzīmējums.
Tā paša ceļojuma laikā mēs apciemojām tuvumā esošo Kolombangara salu, gandrīz apaļu dārgakmeni tirkīzzilajos Zālamana jūras ūdeņos. Sen izdzisušā vulkāna konuss salas vidū paceļas vairāk nekā 1700 metru augstumā. Stāsta, ka mūsdienās reti apmeklētās Kolombangaras nogāzes alās, kuras lielā mērā paslēpj tropiskie džungļi, ir pa pilnam cilvēku galvaskausu — to laiku relikvijas, kad jauniem vīriešiem, lai pierādītu savu karavīra drošsirdību, bija jāatnes 30 kaimiņu salu iedzīvotāju galvas. Šos mirdzošos ūdeņus paaudžu paaudzēs sarkanus iekrāsoja cilvēku asinis. Rietumu pasaulē par šiem vēstures faktiem ir zināms visai maz vai arī notikušais ticis aizmirsts, sabiedrībai vairāk koncentrējoties uz tagadni un aizraujoties ar slavenībām, seksu, sportu, modi, izklaidēm un vilinošo, visvareno dolāru. Taču tas viss tiešām notika, tāpat kā tas, ka Bībele, parādoties Klusā okeāna reģiona salās, izraisīja tāda mēroga dzīvesveida revolūciju, kāds rietumniekiem šķistu diezgan neiedomājams.