Kā jau iepriekš minējām, Bībeli aptuveni 1600 gadu periodā no apmēram 1500. gada pirms Kristus dzimšanas līdz 100. gadam pēc Kristus dzimšanas sarakstīja 40 dažādi sarakstītāji. Šie cilvēki bija cēlušies no dažādiem sabiedrības slāņiem: ķēniņi un valstsvīri, bet arī gani un zvejnieki. Daži no viņiem, piemēram, Mozus un Pāvils, bija augsti mācīti ļaudis, citiem (Amosam un Pēterim) tādu iespēju nebija, tomēr viņiem visiem piemita kāda neapstrīdama iezīme: viņu pašu vārdos paustās domas bija nākušas no Dieva. Mēs to saucam par inspirāciju. Bībele ir inspirēta grāmata, un inspirācija ir process, ar kura palīdzību Dievs nodeva Savas domas tiem, kurus Viņš bija izraudzījies par Saviem pārstāvjiem, atļaujot viņiem šīs domas izteikt saviem vārdiem.
Protams, tas būtu bijis brīnišķīgi, ja praviešu un apustuļu pašrocīgi rakstītie manuskripti vēl būtu saglabājušies. Par nelaimi, tā tas nav. Toties mums ir tūkstošiem šo manuskriptu kopiju. Patiesībā nevienas senās grāmatas īstumu nepierāda tik daudz manuskriptu kā Bībeli. Eksperti apgalvo, ka Jaunās Derības tekstu vien apstiprina gandrīz 5400 grieķu manuskriptu un vairāk nekā 19 000 manuskriptu vai tulkojumu citās valodās. Lielākā daļa šo senāko Jaunās Derības manuskriptu nav pilnīgi, tomēr, salīdzinot tos ar citiem un saliekot kopā eksistējošās daļas, ir iespējams rekonstruēt visu Jauno Derību vairākas reizes no vietas. Kā to redzēsim, ir arī ļoti daudz pierādījumu, kas apstiprina Vecās Derības īstumu.
39 Vecās Derības grāmatas gandrīz pilnībā tika sarakstītas ebreju valodā, un 27 Jaunās Derības grāmatas — lokalizētajā grieķu valodas formā, ko dēvē par koinē. Tādējādi ebreju un grieķu valodas tiek uzskatītas par oriģinālajām Bībeles valodām. Tulki un komentētāji ir vienmēr vēlējušies visās valodās un versijās tulkojumu maksimāli pietuvināt oriģinālvalodām un nozīmi atspoguļot cik vien precīzi iespējams.
Līdz pat 19. gadsimta vidum lielākā daļa zināmo seno manuskriptu bija datēti ar 4. gadsimtu pēc Kristus vai vēlāk. Vislabāk pazīstamais senais manuskripts ir Codex Vaticanus, kas tā nosaukts tāpēc, ka atrodas Romā, Vatikāna bibliotēkā, nevis kāda noteikta doktrināra uzskata dēļ. Tas ir datēts ar 325. gadu pēc Kristus, un tajā ietverta gandrīz visa Bībele, izņemot dažas Jaunās Derības grāmatas. Codex Alexandrinus ir 4. gadsimta beigās, 5. gadsimta sākumā (datēts ar aptuveni 425. gadu pēc Kristus vai agrāk) rakstīts manuskripts, kurš ietver gandrīz visu Jauno Derību. Codex Ephraemi tika uzrakstīts aptuveni 450. gadā, un tajā ir visa Bībele pilnībā, lai gan šobrīd to var salasīt vienīgi infrasarkanajā gaismā. Šie un citi manuskripti bija Revidētā tulkojuma pamatā, kas tika publicēts 1881. gadā un no tā laika ir ietekmējis lielu daļu vēlāko tulkojumu. Ir arī liels skaits mūsu ēras 5. un 6. gadsimtā rakstītu grieķu Jaunās Derības manuskriptu.
Mums būtu jāpatur prātā arī tas, ka gan kvantitātes, gan vecuma ziņā Jaunās Derības manuskriptu skaits pārsniedz jebkuras citas senās grāmatas saglabājušos manuskriptu daudzumu. Saskaņā ar manuskriptu tekstoloģijas speciālistu teikto ir zināmi tikai astoņi grieķu vēsturnieka, “modernās vēstures tēva” Hērodota oriģinālie un divi slavenā romiešu autora Tacita darba Annāles manuskripti. Agrākie eksistējošie Jūlija Cēzara Gallu karu manuskripti ir tapuši apmēram 900, gandrīz 1000 gadus pēc to oriģinālu uzrakstīšanas , tomēr neviens neapšauba to autentiskumu. Senākais zināmais Homēra episkās poēmas Iliāda manuskripts savukārt tapis vairāk nekā 400 gadus pēc oriģināla radīšanas.
No otras puses, senākie saglabātie Jaunās Derības manuskripti vai manuskriptu daļas ir kopijas, kas radītas jau pirmo simts gadu laikā pēc oriģinālu tapšanas. Neapklusināmā patiesība ir tāda, ka pierādījumi par Jauno Derību, kurus sniedz manuskripti, ir vecāki un spēcīgāki par jebkuru citu līdz mums nonākušo seno laiku grāmatu.
Tikpat svarīgi ir saprast ārkārtīgi lielo rūpību, ar kādu pirms drukas ēras sākuma ar roku tika pārrakstīti šie manuskripti. Ticēdami, ka viņi strādā ar Dieva Vārdu, šie cilvēki darīja visu, lai nodrošinātu absolūtu kopijas precizitāti. Lappuses, kurās ieviesās kļūda, tika nekavējoties iznīcinātas. It īpaši tas attiecas uz ebreju valodā rakstītajiem Vecās Derības manuskriptiem. Floids Hamiltons uzsver šo senatnes Vecās Derības pārrakstītāju “unikālo plānu, lai nodrošinātu teksta absolūtu precizitāti” darba procesā. Viņš raksta:
“Vecās Derības vārdi un panti tika saskaitīti, tika atrasti panti un vārdi, kas atradās vidū. Tāpat tika noskaidrots ikvienas grāmatas vārdu un pantu skaits un atzīmēts vidū esošais pants un vārds. Likumu grāmatās tika atrasts vidū esošais pants un vārds, tāpat tika rūpīgi atzīmēts un pierakstīts katrā grāmatā un nodaļā vidū esošais burts. Kad pilnībā bija pārrakstīta Vecā Derība vai kāda tās daļa, kopijā tika saskaitīti panti, vārdi un burti un salīdzināti ar atzīmētajiem katras grāmatas, nodaļas vai pilnā Vecās Derības teksta vidusdaļas pantiem, vārdiem un burtiem, tādējādi nodrošinot absolūtu kopijas precizitāti.”
Tieši tādu pašu rūpību ievēroja vēlākos laikos tie, kuri pārrakstīja Jaunās Derības manuskriptus. Atsaucoties uz Jauno Derību, Hamiltons vēsta, ka grieķu teksts, ko tulki izmanto mūsdienās, ir “tik precīzs, ka saskaņā ar izcilu zinātnieku domām tas atbilst līmenim, kādā šie manuskripti tika saņemti no to oriģinālajiem autoriem ar precizitāti 999 vārdi no tūkstoša”.
Šis pēdējais citāts norāda uz to, ka dažu manuskriptu tekstos eksistē nelielas atšķirības. Tā ir taisnība, tomēr par to nebūtu jāuztraucas. Tā kā Bībeli pārrakstīja un tālāk nodeva cilvēki, dažas kļūdas bija neizbēgamas. Nekas, ko radījusi cilvēciska būtne, nav ideāls. Svarīgi ir tas, ka šīs kļūdas un trūkumi manuskriptos ir mazsvarīgi — pareizrakstības kļūdas, nebūtiskas teksta variācijas, trūkstošs vārds šur vai rindiņa tur, retumis tekstā iekļauta kāda piezīme — tādas kļūdas, kādas garas dienas beigās ir sagaidāmas no noguruša pārrakstītāja, kas strādā sveces gaismā. Tomēr nekas no tā būtiski neizmaina oriģinālo tekstu pamatdomu. Nav pieļautas tādas kļūdas, kuras nevarētu labot, pētot citus manuskriptus, kopijas vai tulkojumus. Dr. Nensija Vaimeistere atsaucas uz šīm rakstu kļūdām, tomēr norāda, ka “visa grieķu manuskriptu kolekcija parāda, cik maznozīmīgas šīs kļūdas ir”, un arī uzsver, ka nevienas citas seno manuskriptu kolekcijas materiāli nav tik vienādi kā Jaunās Derības manuskripti.
Kā jau mēs to varētu sagaidīt, daudzi zinātnieki ir rūpīgi un kritiski pētījuši šos Bībeles tekstu variantus. Tas ir labi, jo šādi patiesība var izturēt pārbaudi. Dr. Hjū Dantons dažus variantus salīdzina grāmatā Bībeles tulkojumi un secina, ka nevienas citas senas grāmatas teksti nav tik pārliecinoši izturējuši salīdzināšanas pārbaudi kā Jaunās Derības darbi. Par manuskriptiem viņš saka, lūk, ko: “Saskaņa ir pārsteidzoša; atšķirības ir salīdzinoši nelielas un neliek apšaubīt nevienu kristīgās ticības pamatdoktrīnu.” Viņš piemetina, ka labas tekstuālās zināšanas ir vainagojušās “drošā un pārliecinošā Dieva Vārdā”. Ņemot vērā tagad zināmo plašo materiālu klāstu, ir grūti iedomāties, ka šī situācija varētu mainīties.