Miljoniem kristiešu visā pasaulē tic tam, ka Bībele ir Die va Vārds. Viņi pārstāv visus sabiedrības slāņus — tie ir zinātnieki, juristi, universitāšu profesori, ārsti, skolotāji, politiķi, rakstnieki, mākslinieki, pat mediju profesionāļi un spor
tisti — izglītoti dažādu vecumu un dažādu kultūru ļaudis. Daudzi miljoni vienkāršu mirstīgo gadsimtiem ilgi ir ticējuši tieši tam pašam. Viņiem visiem Bībele bija vai ir īpaša grāmata — dzīvā un mīlošā Dieva Vārds. Tai pašā laikā tā ir grāmata, kas drukāta uz papīra un pavairota tāpat kā visas citas. No kurienes tā īsti radusies? Kā šī grāmata gadsimtiem ilgi spējusi vadīt cilvēkus, mierināt ģimenes, ietekmēt tautas un veidot visas jebkad pastāvējušās civilizācijas? Vai tas, ko mēs lasām šodien, ir tas pats, ko rakstīja pravieši un apustuļi? Vai tas tiešām ir Dieva Vārds? Varbūt, kā daži mēdz teikt, tas ir tikai un vienīgi cilvēka radītu rakstu apkopojums, kurš šodien, 21. gs., uz zemes dzīvojošajiem vairs nav dzīvei nepieciešams?
Acīmredzot Bībele tā vienkārši no debesīm nenokrita, nedz arī Dievs pats to sarakstīja, nodiktēja vai nosūtīja uz zemi jau gatavā veidā, iesietu melnos ādas vākos ar Jēzus teiktajiem vārdiem sarkanā drukā . Tāpēc jautājums par tās izcelsmi ir svarīgs un pelnījis, lai uz to rūpīgi atbildētu.
Ir divi iemesli, kāpēc cilvēki tic, ka Bībele ir Dieva Vārds. Pirmkārt, viņi tam tic tāpēc, ka to par sevi saka pati Bībele. Tā skaidri un gaiši apliecina, ka Raksti ir “Dieva iedvesti” (sk. 2. Timotejam 3:16). Tas nozīmē, ka Bībeli radīja Dievs un nevis cilvēka prāts. Pēteris to apstiprina, rakstīdams, ka pravieši jeb “Dieva cilvēki”, kā viņš tos dēvē, nepasniedza savas idejas, bet “ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2. Pētera 1:21). Vēl viens atslēgas teksts ir Vēstulē ebrejiem 1:1, kurā teikts, ka Dievs “daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem”.
Mozus un citu praviešu teiktajā Vecās Derības lappusēs simtiem reižu atkārtojas tādas frāzes kā “tā saka Tas Kungs” vai “šis ir Tā Kunga Vārds”, “Kungs sacīja”. Šie ļaudis apzinājās, ka tas, ko viņi nodod tālāk, ir Dieva Vārds. Jaunajā Derībā mēs atkal un atkal lasām par “Dieva Vārdu”, “patiesības Vārdu” un “dzīvības Vārdu”. Pēteris saka, ka Pāvils rakstīja “pēc viņam dotās gudrības” (2. Pētera 3:15, 16). Šīs saņemtās gudrības rezultātā tapa vismaz 13 no 27 Jaunās Derības grāmatām.
Otrkārt, cilvēki uzskata Bībeli par Dieva Vārdu tādu pierādījumu dēļ, kādi sniegti arī šajā grāmatā un kurus no paaudzes paaudzē dažādos laikos ir tālāk nodevuši neskaitāmi autori. Šo pierādījumu kopuma ietekme ir tik spēcīga, ka tā nepārtraukti pārliecina nopietnus pētniekus — Bībele pilnīgi noteikti atšķiras no citām grāmatām. Pēc nopietnas analīzes top skaidrs, ka šis darbs var būt tikai tas, par ko sevi dēvē, — Dieva Vārds.
Kristieši uzskata, ka Bībele ir Dieva Vārds, ietērpts cilvēciskā valodā. Kā pauž virsraksts kādā nesen publicētā darbā par Bībeli, šī grāmata ir Tā Kunga Vārds. Tā radās tāpēc, ka tās sarakstītājus bija inspirējis Dieva Gars. Šajā nodaļā mēs mēģināsim vēstīt, kā tas notika, un — kas vēl svarīgāk — pierādīt, ka šodien mums pieejamā Bībele gandrīz visos tulkojumos ir precīza, ja salīdzina ar oriģinālajiem dokumentiem.