Gana ievērojams ir fakts, ka Bībele vēl joprojām eksistē. Vecākās Bībeles daļas tika sarakstītas aptuveni 1500 gadus pirms Kristus un visjaunākā daļa, Atklāsmes grāmata, tika pabeigta 96. gadā pēc Kristus dzimšanas — vairāk nekā pirms 1900 gadiem. Tātad Bībele ir ļoti sena grāmata. Tai pašā laikā Bībele šodien tiek pārdota miljoniem eksemplāru apjomā visās šīs pasaules brīvajās valstīs. Neviena cita grāmata nav spējusi tik veiksmīgi izturēt laika pārbaudi.
Iespējams, visievērojamākais ir fakts, ka Bībele līdz mūsdienām ir izdzīvojusi par spīti visiem šķēršļiem — ugunij un plūdiem, nelaimes gadījumiem un dabas stihijām, par spīti tās ienaidnieku gadsimtiem ilgām apzinātām darbībām ar mērķi to iznīcināt. Kāds rakstnieks ļoti precīzi raksturo vēstures gaitu: “Bībele bija daudzu pie varas esošo ārkārtīgi liela ienaida objekts.” Tas nav pārspīlējums pat modernajā laikmetā, ņemot vērā mūsdienu attieksmi. Lielu daļu 20. gadsimta komunistiskais režīms Krievijā un visā Austrumeiropā bez žēlastības apspieda Bībeli. Tas pats attiecas arī uz atsevišķām mūsdienu islāma fundamentālistu valstīm. Bībele ir aizliegta un tie, kas šo grāmatu lasa, apzinās, ka viņiem par to draud nāvessods.
Pat pirms vēl Bībele tika pabeigta, bija mēģinājumi iznīcināt Vecās Derības Rakstus. 167. gadā pirms Kristus Sīrijas ķēniņš Antiohs Epifāns nolēma, ka ir jāiznīcina gan jūdaisms, gan viss ar ebrejiem saistītais, apgānīja Templi Jeruzālemē un centās iznīcināt svētos jūdu Rakstus. Viņam, protams, to izdarīt neizdevās, bet nebija ilgi jāgaida, līdz sākās citi uzbrukumi Vecajai Derībai. Daudzi zinātnieki uzskata, ka Nāves jūras tīstokļi, kuriem bija būtiska loma Bībeles saglabāšanā un kuriem mēs vairāk pievērsīsimies nodaļas tālākajā gaitā, bija paslēpti alās ap Nāves jūras līčiem tāpēc, lai tos varētu pasargāt no Romas armijas marodieriem pirmā gadsimta sākumā. Arī turpmākajos gadsimtos tika darītas daudzas lietas, lai iznīcinātu Bībeli, kura bija kļuvusi ne tikai par ebreju, bet arī visu kristiešu svēto grāmatu. Romas imperatori Diokletiāns un Juliāns, kuri abi bija naidīgi noskaņoti pret kristīgo ticību un loloja nodomu to iznīdēt, centās ierobežot kristiešu Rakstu ietekmi, iznīcinot pēc iespējas vairāk manuskriptu kopiju. Šo gadu laikā, kā arī daudzos gadījumos vēlākos laikos varēja sodīt ar nāvi pat par to, ja cilvēka īpašumā bija Rakstu kopija. Viduslaiki ir pazīstami arī kā tumsonības laikmets, jo viens no iemesliem bija laicīgās vai baznīcas varas izdoti edikti, ar kuriem vienkāršajiem cilvēkiem bija aizliegts lasīt Rakstus pašiem.
Valdieši — kristiešu grupa, kas vislielāko pieaugumu piedzīvoja Itālijas Ziemeļos un Florencē 12. un 13. gadsimtā — savos kalnu patvērumos publicēja un izplatīja ļoti daudz Rakstu kopiju. Apzinādamies nāves draudus, valdiešu misionāri daudzās Eiropas daļās nogādāja ar roku pārrakstītas Bībeles, nesot tās paslēptas savā apģērbā. Nesen publiskotie inkvizīcijas dokumenti atklāj, ka daudzi valdiešu misionāri un sekotāji tika nonāvēti tikai par to, ka viņi sludināja, klausījās, lasīja un izplatīja Bībeles tekstus. Valdiešu vēsture ir aprakstīta grāmatā ar zīmīgu nosaukumu Neizdziestošā gaisma, kur ir teikti šādi vārdi: “Viņu vēsture ir jālasa, ņemot vērā teikto: “Tā Kunga Vārds pastāvēs mūžīgi.””
Līdzīgi notikumi risinājās arī Anglijā. Džons Viklifs un daži viņa draugi iztulkoja Bībeli angļu valodā: Jauno Derību — līdz 1380. gadam, bet visa Bībele pilnībā tika pabeigta līdz 1384. gadam — ilgi, pirms tika izgudrota drukas iekārta. Viklifa Bībele vai tās daļas tika pārrakstītas ar roku un izplatītas visā valstī. Tās vēsti sludināja Viklifa sekotāji lolardi, un to aizgūtnēm tvēra ikviens, kurš gribēja dzirdēt un saprast aizliegto grāmatu. Varas pārstāvji pielika lielas pūles, lai apspiestu kustību un sadedzinātu “Viklifa Bībeli”, tomēr to turpināja pārrakstīt visa 15. gadsimta gaitā. Šodien neviens nezina, cik tieši kopiju tika izgatavots, tomēr līdz mūsdienām ir nonākušas 200 ar roku pārrakstītās Viklifa Bībeles vai tās daļas. Kāds pazīstams vēsturnieks min daudzus lolardu sludinātāju un viņu labvēļu vajāšanu gadījumus, jo tie lasīja un pētīja Bībeli šajos Anglijai tik smagajos gados. Pēc Viklifa nāves 1384. gadā saskaņā ar bīskapa Linkolna pavēli viņa mirstīgās atliekas tika izraktas un sadedzinātas, jo viens no viņa diviem vislielākajiem noziegumiem bija tas, ka viņš iztulkoja Bībeli angļu valodā.
Viljams Tindls, kurš 1526. gadā pirmoreiz iespieda Jauno Derību angļu valodā, piedzīvoja vēl briesmīgāku likteni. Tindls, kurš bija vislabākais grieķu valodas speciālists tā laika Anglijā, bija spiests bēgt uz Eiropu, lai pabeigtu savu tulkošanas darbu. Kad Jaunā Derība bija iespiesta, 3000 tās kopiju pāri Lamanšam paslepus ieveda Anglijā, noslēptas audumu ķīpās un mucās ar pārtiku. Tika izdotas pavēles sadedzināt visas Tindla Jaunās Derības, tāpēc saglabājušās vien dažas no tām. Varas pārstāvji bija pārliecināti, ka Bībeli nedrīkst darīt pieejamu cilvēkiem. Tindlu pašu meklēja Londonas varas pārstāvji un galu galā arī atrada un arestēja. Viņu ieslodzīja cietumā netālu no Briseles, notiesāja, piesēja pie staba, nožņaudza, un viņa ķermenis tika sadedzināts. Bībele tomēr izdzīvoja, un 1611. gadā izdotajā t. s. Autorizētajā tulkojumā tika iekļauti gandrīz 90 % Tindla tulkotās Jaunās Derības. Kopš Tindla dienām Bībele angļu valodā tiek izdota bez pārtraukuma.
Visos laikos ir bijuši arī tādi ļaudis, kuri Bībeli centušies iznīcināt, to apstrīdot. Sākot ar agrīnajiem pagānu filosofiem Kelsu un Porfīriju līdz 17. un 18. gadsimta Eiropas racionālistiem, kā arī sekulārajiem rakstniekiem ateistiem mūsdienās, Bībelei vienmēr ir bijuši ienaidnieki. Skaļais Bībeles kritiķis, franču filosofs Voltērs atspoguļoja visu viņa tā laika domubiedru uzskatus, teikdams:
“Pēc simt gadiem jūs par to vairs nekad nedzirdēsit. Iespējams, jūs ieraudzīsit tās kopiju muzejā, bet citādi tā būs izzudusi. Tā ir pilnībā diskreditēta grāmata.” Simts gadus vēlāk Voltēra mājvieta Parīzē, nams, kurā tika izteikti šie vārdi, kļuva par Britu un ārzemju Bībeles biedrības īpašumu un centru, no kura Bībeles tiek izplatīta visā pasaulē. Izskatās, ka Voltēram tomēr nepiemita nekādas izcilās pareģa spējas.
Paņemot Bībeli, mēs turam rokās grāmatu, kura 2000 gadu laikā ir pārdzīvojusi visus mēģinājumus to iznīcināt ar varu vai pārliecību, un cauri gadsimtiem tā ir izdzīvojusi un palikusi neskarta.