“Ir taču jābūt cerībai!” iesaucās Mērija filmā, kas balstīta uz Nevila Šata romānu Pludmalē. Stāsts risinās Austrālijā, Viktorijas štatā. Atomkarš ir izpostījis lielāko daļu Ziemeļu puslodes, un radioaktīvo daļiņu mākonis lēnām, bet noteikti dreifē Austrālijas virzienā. Vēl tikai dažas nedēļas, un tas būs klāt, lai izkaisītu savus nāvējošos putekļus pāri Lielajai Dienvidu zemei. Mērija, viņas vīrs Pīters un viņu mazā meitiņa Dženifera gaida — tāpat kā tūkstošiem citu cilvēku. “Ir taču jābūt cerībai,” dienām ritot, pie sevis atkārto Mērija, taču dziļi sevī viņa zina, ka tās nav.
Dzīve mūsdienu pasaulē ir kaut kas līdzīgs šim stāstam. Cerības visiem nepietiks. Mēs esam dzīvojuši atomkara draudos jau gadu desmitiem. Labi, ka tas nav noticis, taču tas vēl var notikt. Tādēļ Rietumu valdības ir tik ļoti nobijušās par to, ka kāda dumpīga tauta varētu izveidot atomieročus vai ka tie varētu nonākt teroristisko organizāciju rokās. Mēs nevaram ignorēt nevienu iespēju.
Pirms daudziem gadiem politikas analītiķis Veilands Jangs savā grāmatā Izdzīvošanas stratēģija rakstīja: “Ieroči, ko ražo šodien, ir tik nekrietni savā darbībā, tik vareni savā spēkā, un to ir tik daudz, ka, paturot prātā kaut uz sekundes simtdaļu šo nāves nesēju iespējas, spēku un daudzumu, nozīmē pakļaut sevi postam un šausmām.”
Kopš tika uzrakstīti šie vārdi, atomieroči ir kļuvuši daudz spēcīgāki un sarežģītāki, un pasaules atomieroču arsenāls ir turpinājis pieaugt. Neizskatās, ka būtu kāda cerība uz atdzimšanu. Nepalīdzēs arī tas, ja izliksimies, ka šīs lietas neeksistē vai ka tās pazudīs, ja mēs par tām nedomāsim. Tās nezudīs.
Pievieno šim scenārijam visus pārējos masu iznīcināšanas ieročus, kas jau ir izstrādāti un tiek uzlaboti un uzkrāti daudzās valstīs visā pasaulē. It īpašas bažas rada ķīmiskie un bioloģiskie ieroči, kas aizņem daudz mazāk vietas, bet ir daudz nāvējošāki un vieglāk piegādājami nekā atomieroči, kuri pirmie pēc Otrā pasaules kara lika pagaist cerībai. Ar dažiem desmitiem gramu šī nāvējošā slepkavas pietiktu, lai noslaucītu visu dzīvību no zemes virsas vesela kontinenta teritorijā. Un atkal jau Rietumu valdības baiļojas, ka šie baisie ieroči varētu nonākt bezatbildīgu valdību vai teroristu rokās.
Nav jābrīnās, ka, sākot ar 20. gs. vidu, mēs esam dzīvojuši pieaugošu baiļu un bezjēdzības laikā. Kāds novērotājs mūsu laiku salīdzināja ar ziloni, kurš karājas pie klints radzes, ar asti turēdamies pie margrietiņas. Blakus lielajiem masu iznīcināšanas ieroču krājumiem mūs apdraud arī potenciālā fosilās degvielas resursu drīza izsīkšana. No dažādiem avotiem viegli varam iegūt statistikas datus par to.
Šim tumšajam pieaugošās bezcerības fonam pretī stājas Bībele, kas pastāvīgi runā par cerību. Viens no ievērojamākiem faktiem, kas liecina par Bībeli ir tās spēja lasītāju prātos radīt cerību, pārliecību, ka galu galā viss būs labi, ka ļaunie cilvēki un spēki vienmēr nevaldīs.
Tie, kuri uzlūko Dievu, var justies droši, jo “vēl ir cerība”. Ābrahāms joprojām tiek cienīts kā “daudzu tautu tēvs”, kurš turpināja cerēt arī tad, kad to darīt šķita veltīgi, bet tieši tāpēc šis cilvēks ieguva minēto titulu. Neskaitāmām nākamajām paaudzēm Ābrahāma Dievs bija viņu “tēvu cerība”. Bībele stāsta par cerību, ko Debesis mums likušas ieraudzīt “patiesības vārdā”. Ņemot vērā jau par Jēzu pateikto, tā norāda uz “Kungu Kristu Jēzu, mūsu cerību”. (1. Timotejam 1:1)
Mēs Bībelē lasām par “labāku cerību”, “dzīvu cerību”, “apskaidrošanas cerību”, “mūžīgās dzīvības cerību” un “svētlaimību, uz kuru ceram” (Titam 2:13). Tā ir tā cerība, kas atrodama daudzās vietās Bībelē, un šī laikmeta noslēgumā, Dieva noteiktajā laikā, kā Viņš to daudzreiz apsolījis, Jēzus nāks vēlreiz. Iespējams, nekad vēl cilvēces vēsturē šī cerība nav bijusi tik steidzami vajadzīga un tādēļ arī tik nozīmīga kā mūsdienās.
Arī citas grāmatas saviem lasītājiem var sniegt cerību. Tās noteikti ir vajadzīgas. Bet neviena to nedara tik pastāvīgi un pārliecinoši kā Bībele. Pieaugošu baiļu un bezcerības laikā Bībele vēl joprojām piedāvā cerību cilvēku ģimenēm. Šis ir vēl viens iemesls, spēcīgs iemesls, lai mēs būtu pārliecināti par to, ka varam tai ticēt. Nevila Šata varone Mērija runāja neskaitāmu miljonu vārdā, kad viņa izsaucās: “Ir taču jābūt cerībai!” Ja mēs varam ticēt Bībelei, tad cerība ir. Par to ir vērts padomāt.
Septiņi iemesli, kāpēc vajadzētu būt pārliecinātiem, vai mēs tiešām varam ticēt Bībelei. Septiņi iemesli, lai pamatotu saprātīgu un loģisku lēmumu. Tikai ar vienu no šiem iemesliem būtu pietiekami, lai turpinātu pētījumus. Tomēr visi šie iemesli kopā veido iespaidīgu pamatojumu, ka ir svarīgi, vai Bībele ir patiesa. Mums visiem tas ir jāzina.
Secinājums: Ir daudz labu iemeslu, kāpēc ir svarīgi zināt, vai Bībele ir patiesa.