Nebukadnēcars nepievēršas trīs jūdu reliģijai. Tomēr viņš to legalizē un personīgi parūpējas par šo trīs vīru labklājību. Patiesībā ķēniņa rīcība gan nespēj apslēpt neērto situāciju, kurā viņš ir nonācis, un tā faktiski atklāj ko citu (sk. 2. nodaļu). Nodrošinot trīs jūdu stāvokli, Nebukadnēcars cenšas saglabāt tīru sirdsapziņu tā Dieva priekšā, no kura viņš patiesībā vēlas izvairīties. Gan kaldejiem, gan jūdiem šāds iznākums sniedz vēl kādu mācību. Pirmkārt, tas, ka noslēgumā tiek izmantota tā pati frāze („Babilonas apgabalā” (KJV); latviešu Bībelē – „Bābeles valstī”), kas sākumā, netieši norāda uz atgriešanos sākotnējā stāvoklī. Kaldeju plāns nav izdevies. Trīs jūdi atkal ir atpakaļ savos amatos un nav pat pārcelti uz citu vietu. Viņi izbauda savu labklājību „[saviem] ienaidniekiem redzot” (Psalmi 23:5). Pēc smagā pārbaudījuma jūdu situācija ir pat uzlabojusies, līdzīgi, kā iepriekšējās nodaļās. Iepriekš jūdi bija Babilonas apgabalā, bet tagad viņi bauda labklājību Babilonas apgabalā. Iepriekš te bija viens no viņiem – tagad viņi ir četri. Pēc smagā pārbaudījuma jūdi ir bagātināti. Uzņemoties risku zaudēt visu, viņi ir ieguvuši vairāk, nekā varēja cerēt. Bet šie jūdi nebija tiekušies pēc panākumiem. Viņi pat bija atteikušies no visiem saviem panākumiem, stāvokļa un pat no savas dzīvības. Viņu vienīgais mērķis bija kalpot Dievam. Dieva valsts pieder tiem, kas netiecas pēc sava labuma. Tā nav balva taisnajiem, kuri ar labiem darbiem to būtu nopelnījuši. Jūdu „veiksme” mums māca to, ka Dieva labvēlība ir rezervēta tiem, kuri ir gatavi zaudēt visu, negaidot pretī neko.