Kamēr citi par viņiem runā, jūdi cieš klusu, bet tas viņu liecību dara tikai iespaidīgāku. Ķēniņš tagad saskata kaldeju nodomu izrēķināties ar jūdiem. Nebukadnēcara pavēles (teem) pielūgt zelta tēlu (10. pants) vietā stājas pavēle (teem), kas aizliedz jebkādā veidā zaimot jūdu Dievu (29. pants). Tomēr arī tagad ķēniņš izvairās no tieša kontakta ar ebreju dievību. Kaut arī valdnieks ar Viņu ir sastapies aci pret aci, Nebukadnēcars runā un rīkojas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš redzēja četrus vīrus ugunī, un viņa uzmanību īpaši piesaistīja ceturtais (25. pants), tomēr viņš aicina pie sevis tikai trīs, bet ceturto ignorē. Savu runu viņš, protams, ievada ar tradicionālo „Slavēts lai ir Dievs” (28. pants), bet pats joprojām paliek šķirts no debesu Dieva – viņš tikai izdara objektīvus novērojumus. Viņa teoloģija ir pareiza. Nebukadnēcars atzīst, ka šī ir unikāla dievība – Dievs, kurš glābj. Bet viņam šis Dievs eksistē un rīkojas vienīgi saistībā ar jūdiem. Tā nav viņa dievība, nedz arī kas absolūts. Nebukadnēcara rezervēto attieksmi mēs varam sajust viņa vārdos: „Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievs, kas sūtījis Savu eņģeli un izglābis Savus kalpus, kuri paļāvās uz Viņu un netaupīja savu dzīvību, pārkāpdami ķēniņa pavēli, lai negodātu un nepielūgtu citu dievu kā vien savu Dievu!” (28. pants). Izraēla reliģija viņam ir un paliek tikai nacionāla lieta. Jūdu attieksmi viņš interpretē kā drosmīgu un varonīgu turēšanos pie savas ētikas, bet nesaskata tajā uzticību universālam Dievam, vienīgajam patiesajam Dievam. Nebukadnēcars atzīst vienīgi to, ka ebreju Dieva spēks acīmredzot pārspēj citu dievību spēku: „Jo nav cita Dieva, kas varētu izglābt.” (29. pants) Tomēr tas nekādā ziņā neietver personīgu attieksmi no viņa puses. Viņš negrasās pievērsties citai reliģijai. Sastopoties ar spēcīgu argumentu, cilvēks var uz mirkli būt pārsteigts, saviļņots vai satraukts, vai arī atzīt patiesības unikalitāti un pārākumu, un tomēr atkal atgriezties ērtākajā „katram sava ticība” stāvoklī. Prātīgāk šķiet palikt, kur esi, un izbēgt no nevajadzīgām cīņām, pārmaiņām un šaubām. Galu galā, lai patiesības mācības pielietotu konkrētās dzīves situācijās, ir nepieciešams daudz drosmes. Mēs visi zinām par savu mazo domāšanas vai rīcības, ēšanas vai dzeršanas ieradumu kaitīgumu, bet tas vēl nenozīmē, ka mēs esam gatavi tos mainīt. Tāda ir cilvēciskā daba. Ir vieglāk turpināt kļūdīties, pat ja mēs to apzināmies, nekā to pārtraukt un sākt dzīvot saskaņā ar patiesību. Jo vairāk kāds cilvēks ir integrēts sabiedrībā, jo grūtāk viņam tas nākas. Ķēniņiem, priesteriem, tiem, kuru rokās ir politiskā vara, bagātajiem, tiem, kas guvuši ievērojamus panākumus, – visiem tiem, kuri sistēmā ir respektēti un jūtas komfortabli, šādas pārmaiņas ir gandrīz neiedomājamas.
Ķēniņš vismaz izdod pavēli, kas legalizē jūdu reliģiju. No šī brīža neviens, neriskējot ar dzīvību, nevar nicināt vai zaimot ebreju Dievu. Situācija nu ir otrāda. Tai pašai publikai, kas bija sapulcināta, lai pielūgtu tēlu – ‘visām tautām, ciltīm un valodām’ (29. pants) – tagad ir pavēlēts respektēt citu ticību. Šādai pavēlei ir maz sakara ar toleranci. Jautājums patiesībā nav par citu reliģiju respektēšanu. Faktiski runa ir tikai par jūdu reliģiju. Un kā ar pārējām? Zinot babiloniešu armijas iekarojumus, mēs varam saprast, ka zem Babilonas varas līdzās pastāvēja visdažādākās reliģijas. Pūlis Duras klaju mā pārstāvēja „visas tautas”. Tomēr, ņemot vērā nesenos notikumus, Israēla reliģija ir vienīgā atzīšanas vērtā. Ķēniņa prātā tā ir pārāka par citām un tātad arī vienīgā, ko ir vērts pieminēt. Dekrēts nebūt nepauž ķēniņa toleranci pret citām ticībām, bet liecina par to, ka valdnieks ir atklājis patiesību, kas viņu satrauc – satrauc tik ļoti, ka viņš jūtas spiests atbalstīt savu pavēli ar nāves draudiem.
Faktiski katra „misijas” dedzība, kas nikni krata ar pirkstu un piesauc „Dieva dusmas”, ir vienīgi cenšanās novērst uzmanību no savas atbildības. Ir pilnīgi aplami reliģisku vardarbību uzskatīt par dziļas pārliecības izpausmi. Slepkavības un kari, spīdzināšana un inkvizīcija, un visas reliģijas vārdā īstenotās represijas ir garīgas gļē vulības un baiļu simptomi. Kompensējot reliģisku bankrotu, fanā tiķi paši kļūst par dievu un uzņemas tiesības nogalināt. Tā rīkojās Kains, kura noziegums bija pirmais reliģiskās neiecietības akts un kurš aizsāka nebeidzamu nežēlības un varmācības virkni cilvēces vēsturē. Kains nenogalina Ābelu tāpēc, ka būtu pārliecināts par savu taisnību, vai tāpēc, ka Ābelam nebūtu taisnība. Kains nogalina Ābelu pats savas reliģiskās neveiksmes dēļ, tāpēc, ka nespēj atsauk ties Dievam.