Tagad mēs sastopamies ar vēl kādu tēlu, taču šoreiz tas neparādās Dieva sūtītā sapnī, bet dzimst paša Nebukadnēcara vēlmēs. Sapratis, ka pravietiskais sapnis viņa valdīšanu aprobežo ar tēla galvu, Nebukadnēcars nolemj mainīt vēsturi. Viņš pavēl uzcelt sapnī redzēto cilvēka tēlu, izmantojot to pašu vārdu tselem, kas tika lietots, apzīmējot sapnī redzēto tēlu (Daniēla 3:1; sal. 2:31), kura nolūks bija atgādināt viņam viņa ierobežotību. Bet ķēniņš to veido visu no zelta. Nebukadnēcars vēlas valsti un varu, kas turpinās lejup līdz pašām pēdām – līdz pašam galam. Un viņš iet pat vēl tālāk. Ar atskaņām starp 2. un 3. nodaļu teksts vedina domāt, ka Nebukadnēcars ne tikai vēlas valdīt visu tēla ietverto laiku, bet viņš vēlas, lai viņa vara būtu mūžīga, kā sapnī akmens simbolizētajai (2. nod.) Dieva valstij. Zīmīgi, ka aramiešu tekstā tas pats vārds haqim (Daniēla 2:44), kas izmantots, lai aprakstītu Dieva varas iedibināšanu (tulkots kā „cels”), 3. nodaļā kļūst par tādu kā atslēgas vārdu, kas atbalsojas līdzīgi piedziedājumam – saistībā ar tēla jeb statujas darināšanu tas parādās astoņas reizes (1., 2., 3., 5., 7., 12., 14. un 18. pantā). Nebukadnēcara valsts aizstāj Dieva valsti.