Drīz vien viņa stāvēja blakus misis Vaitai un apskatīja zemes īpašumu. Paļaudamās uz misis Vaitas pārliecību, turīgā sieviete nolēma rīkoties.
Vīlies nebija neviens. Medisonas koledža un sanatorija zēla un plauka, mācīdama tūkstošiem studentu, sagatavodama simtiem absolventu un palīdzēdama izveidoties dažādām līdzīgām patstāvīgām pašpalīdzības iestādēm visos Dienvidos un arī ārzemēs.
Dienā, kad misis Drūlarda ieradās, lai piedalītos šajā projektā, māsa Vaita viņai teica: “Nella, tu domā, ka esi pietiekami veca, lai dotos pensijā. Ja tu šajā lietā ieguldīsi savus līdzekļus, ja tu pieskatīsi šos zēnus [Saterlendu un Meiganu, kaut arī tiem jau pāri trīsdesmit] un dosi viņiem padomus un atbalstīsi visu, ko Kungs vēlas, lai viņi darītu, tad tas Kungs atjaunos tavus spēkus un tu nākotnē padarīsi vairāk nekā jebkad agrāk.”
Vārdi izrādījās patiesi. Māmuļa D. ieguldīja savus līdzekļus Dienvidu trūcīgo ļaužu labā. Dievs uzturēja viņas darba spējas līdz cienījamam vecumam. Misis Drūlarda nodzīvoja deviņdesmit četrus gadus un paguva nodibināt vēl vienu iestādi — šoreiz speciāli melnajai rasei — Riversaidas sanatoriju.9
Keita Lindseja uzauga kādā lielā ģimenē tajā pašā Viskonsinas lauku apvidū, no kurienes bija nākušas Renkinu meitenes. Būdama Deivida Livingstona pēctece un turklāt sajūsminādamās par Florenses Naitingeilas paveikto Anglijā un Krimā, viņa 1867. gadā aizsteidzās uz Betlkrīku, lai kalpotu nelielajā Rietumu Veselības Reformas institūtā, kuru adventisti bija izveidojuši pirms gada. Drīz vien viņa jau mācījās Ņūdžersijā divgadīgos medicīnas māsu kursos, bet pēc tam iestājās Mičiganas universitātē Enarborā. Tā tolaik bija tikai otrā meiteņu grupa, kurai šeit atļāva mācīties medicīnu. Tā kā Lindseja bija viena no desmit meitenēm 1300 vīriešu vidū, viņai bija jārēķinās ar zobgalībām un skeptiskām piezīmēm. Taču, kad viņa iestājās par sieviešu tiesībām un drosmīgi panāca pieprasīto, viņa iemantoja arī puišu respektu. Mācības viņa beidza kā pirmā savā grupā.
Atgriezusies Rietumu Veselības Reformas institūtā, kas tagad pārdēvēts par Ārstniecības un Ķirurģijas sanatoriju, viņa specializējās sieviešu un bērnu slimībās. Ap to laiku Džons Hārvijs Kelogs kļuva par šīs iestādes direktoru medicīnas jautājumos. Būdama drosmīga un neatlaidīga, Keita Lindseja beidzot pierunāja Kelogu un institūta padomi 1883. gadā izveidot medicīnas māsu skolu, par kuru viņa cīnījās un kuru vadīja līdz pat 1897. gada ceļojumam uz Āfriku. Vēlāk viņa strādāja Boldēras sanatorijā Kolorādo štatā.
Ar savu precizitāti, pamatīgumu un labsirdību Dr. Lindseja atstāja neaizmirstamu iespaidu uz tūkstošiem medicīnas māsu, ārstu un pacientu. Betlkrīkas laikā viņas vienīgais dzīvoklis bija neliela istabiņa blakus biroja telpām. Viņa vēlējās būt pastāvīgi pieejama un spējīga pakalpot. Šīs pašaizliedzības dēļ Lomalindas universitātes medicīnas māsu specialitātes studentu kopmītnes nosauktas viņas vārdā.10
Džordžija Anna Beresa viena pati brīvprātīgi pieteicās par misionāri un kļuva par vienu no pirmajiem Septītās dienas adventistiem Indijā. Doties tik tālā ceļā bez vīra vai ģimenes bija drosmīgs pasākums. Īsi pirms kuģa piestāšanas krastā viņu pārņēma ārkārtīga vientulības sajūta, turklāt vissmagākajā skumju brīdī viņai uz klāja nokrita rokas pulkstenis un apstājās. Viņa bija pazaudējusi savu vienīgo draugu! Izmisumā mis Beresa nodomāja, ka, ja vien pulkstenis atkal sāktu tikšķēt, viņai pietiktu spēka būt par misionāri! Nometusies uz ceļiem savā kajītē, viņa lūdza žēlastību no Dieva, lai pulkstenis atkal sāktu iet. Dievam patika misionāres vienkāršais lūgums (viņa taču nelūdza par atgriešanos mājās — tas viņai nenāca ne prātā). Uztraukusies, taču joprojām uzticēdamās, viņa pacēla savu pulksteni un pielika pie auss.
Tas tikšķēja!
Un nekad neapstājās. Ar to viņai vairs nekad nebija problēmu. Tā Dž. A. Beresa ieceļoja Indijā, bet skumjas pēc mājām to atstāja pavisam. Vēlāk viņa apprecējās ar misionāru Luteru Dž. Berdžisu, un trīsdesmit divus gadus abi kopā strādāja daudzo tautu vidū šajā neapgūtajā subkontinentā. Kad viņi atbrauca atvaļinājumā uz Ameriku, lai sludinātājs Berdžiss varētu ārstēties, izrādījās, ka Ģenerālkonferencei nav naudas, lai varētu aizbraukt atpakaļ. Tad misis Berdžisa izgāja ielās un pārdeva 20 000 eksemplāru “Bible Training School” (“Bībeles skola”) par desmit centiem gabalā, lai pati varētu nopirkt biļetes.11
Ja runājam par misionārēm Indijā, nedrīkstam aizmirst Annu Naitu, pirmo melnās rases misionāri šajā zemē. Bērnībā Misisipi štatā viņa lasīt iemācījās ātrāk nekā viņas rotaļu biedri un, lasot “Signs of the Times” un “Steps to Christ”, pievērsās adventismam. Pēc mācībām adventistu akadēmijā Greisvilā (tagadējā Dienvidu misijas koledža) Anna Naita devās 380 jūdzes (608 km) mājup vasaras brīvdienās. Vietējā ciemā viņu izsmēja. Sabatos viņa ņēma līdzi Bībeli, grāmatas par sabatskolu, “Review and Herald”, “Youth’s Instructor”, suni, revolveri un gāja uz mežu. Sunim bija jāpasargā no meža cūkām, bet revolverim — no cilvēkiem! (Bērnībā Anna pati taisīja lokus un bultas un bija izpelnījusies atzinību par spēju trāpīt ar bultu koka dobumā no 100 jardu (91,4 m) attāluma.)
Vēlāk Betlkrīkas sanatorijā viņa kļuva par medicīnas māsu. Dr. Kelogs ievēroja Annu Naitu un pat izvēlējās par delegāti lielajai 1901. gada Ģenerālkonferences sesijai. Šajā pašā gadā viņa kā medicīnas māsa devās uz Indiju.
Indijā drosmīgā misionāre kolportēja, strādāja par skolotāju, kalpoja medicīnā un labi satika gan ar turīgajiem, gan trūcīgajiem visā šīs zemes ziemeļu un austrumu daļā. Nepagurdama viņa guva spēkus pastāvīgās lūgšanās un nereti brīnumainā kārtā saņēma gan padomu, gan dziedināšanu, gan pat uzturu.
Reiz, braukdama ar vilcienu, Anna Naita trīsdesmit sešas stundas nebija nekā ēdusi un bija pagurusi no izsalkuma. Pārlaidusi skatu kupejai, viņa sev par izbrīnu uz sēdekļa atrada šķīvi ar maizi un krūzi silta dzēriena. Ar pateicību ēzdama, mis Naita gaidīja, ka kuru katru brīdi dīvaini ģērbies svešinieks, kas šurpu turpu pastaigājās pa peronu, pabāzīs galvu logā un pieprasīs samaksu. Taču, kad viņa bija beigusi ēst un gribēja atdot svešiniekam traukus, tas bija pazudis.
Vēlāk mis Naita atgriezās darbā savā skolā Misisipi. Tad Atlantā viņa izveidoja pirmo melnās rases Kristīgo jauno sieviešu asociāciju (YWCA — Young Women’s Christian Association). Anna Naita vienlaicīgi apvienoja darbu vietējā misijā, brīvprātīgās misionāres, kā arī izglītības un sabatskolas sekretāres pienākumus Dienvidaustrumu un Austrumu ūnijās, bet tās vienīgais birojs bija koferis un rokassomiņa. Beidzot viņa apmetās uz pastāvīgu dzīvi un kļuva par Oukvudas koledžas dibinātāju un vadītāju. Mis Naita bija ceļojusi ap pusmiljonu jūdžu, neskaitot Indiju, vadījusi tur gandrīz vai 10 000 sapulču un uzrakstījusi 49 000 vēstuļu.12
Vēl daudz citu sieviešu iegājušas Septītās dienas adventistu draudzes vēsturē, piedalīdamās tās misijā — “darīt [vēsti] zināmu pasaulei”. Mēs nevaram nepieminēt Loru Klementu, Melisas Renkinas meitu (un tāpēc arī šo Renkinu meiteni), kura divdesmit deviņus gadus rediģēja “Youth’s Instructor”, žurnāla “Insight” (“Ieskats”) priekšteci. Šajā laikā viņas rakstītā sleja “Let’s Talk It Over” (“Pārrunāsim to”) ir viens no augstvērtīgākajiem literārajiem darbiem visā konfesijā.
Bet cik tūkstoši sieviešu ir veicinājušas kustības attīstību, strādādamas par sabatskolas vadītājām un skolotājām? Flora Plamera, kas no 1913. līdz 1936. gadam bija Ģenerālkonferences Sabatskolu departamenta vadītāja (jeb direktore), ir daudzu grāmatu autore. Viņa, protams, nebija viena — vietējo draudžu sabatskolās visā pasaulē darbojās neaptverams skaits sieviešu un meiteņu.
Un kā ar skolotājām sākumskolās, pasniedzējām akadēmijās un koledžās? Neviens nepateiks, cik tūkstoši sieviešu adventistu izglītības darbā ir sekojušas Martai Amadonai! Mums pietrūktu laika, lai pastāstītu par visām sievietēm, kas kalpo un ir kalpojušas, būdamas rakstnieces, saimnieces, sekretāres, stenogrāfistes, grāmatvedes, bibliotekāres un daudzu citu draudzes pienākumu pildītājas, neizslēdzot arī liecināšanu kancelē.
Piemēram, Aida Rigelsa Bērdena, kas divdesmitā gadsimta sākumā bija Oregonas konferences sabatskolas sekretāre, bieži uzstājās ar svētrunām, un viņa nebija vienīgā sieviete sludinātāja. Sludinātāja E. B. Leina sieva bija plaši pazīstama, un viņai bija sludināšanas licence (šī licence gan nebija iesvētīta sludinātāja apliecība).
Jautājumu par sieviešu ordināciju Ģenerālkonference apsprieda 1881. gadā. Iespējams, tam par ierosmi bija fakts, ka Septītās dienas baptisti nesen bija ordinējuši dažas sievietes. Kara laikā gan Amerikā, gan Eiropā neordinētas sievietes ir kalpojušas par vietējo draudžu sludinātājām. Sieviešu ordinācijas jautājums pamatīgi tika iztirzāts 20. gs. 70. gados, un dažas sievietes Savienotajās Valstīs tika iesvētītas par vietējo draudžu vecākajām. Tajā pašā laikā zināmu interesi radīja Elenas Vaitas 1895. gadā izteiktā atziņa, kas sieviešu ordināciju vairāk attiecina uz draudzkopes (diakones) vai humānās palīdzības darbinieces pienākumiem: “Sievietes, kuras daļu sava laika vēlas ziedot kalpošanai Kungam, vajadzētu norīkot slimo apmeklēšanai, bērnu uzraudzīšanai un kalpošanai trūcīgo ļaužu vajadzībām. Šim darbam viņas būtu jānošķir ar lūgšanu un roku uzlikšanu.” 13
Savienotajās Valstīs gan 19., gan 20. gadsimtā ir bijusi spēcīga feminisma kustība. Abos gadsimtos tam ir bijušas gan pozitīvas iezīmes — likumīgo tiesību atjaunošana, gan arī negatīvas — pieprasījums pēc brīvām un bezatbildīgām seksuālām attiecībām. Pagājušajā gadsimtā Septītās dienas adventisti uz šo kustību atbildēja, uzsverot, ka sievietes var būt labas biroja darbinieces, skolotājas, jaunatnes audzinātājas draudzē, skolā un it īpaši mājās. Galu galā “nebrīvās” mātes ir nevis pieķēdētas pie bērnu autiņiem, bet gan piesaistītas pie mazajiem cilvēciņiem, kas ir radīti pēc Dieva līdzības un kas vēlāk spēs pasaulē izplatīt vēsti. Tiešām, mazie bērni ir īpaši pieskaitāmi pie tās “katras radības”, kurai jātiek pasludinātam Evaņģēlijam, kā to ļoti trāpīgi bija aizrādījusi misis S. M. A. Henrija.
Arī Elena Vaita pastāvīgi uzsvēra šos cēlās sievišķības aspektus, taču viņa to nedarīja tik vienpusīgi. Viņa iestājās arī par sievietes grūtību kompensēšanu un tā Kunga vārdā pieprasīja līdzvērtīgu samaksu par sieviešu darbu. Viņa rakstīja: “Dievam ir paredzēts darbs ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm. Krīzes brīdī viņas var stāties vīru vietā, un tas Kungs darbosies ar viņu starpniecību.” 14 “Dievs ir taisnības Dievs, un, ja sludinātāji par savu darbu saņem algu, tad arī viņu sievām, kas tikpat pašaizliedzīgi strādā Dieva darbā, vajadzētu maksāt, kaut arī viņas to varbūt nemaz nepieprasa.” 15 “Šis jautājums nav atstāts vīriešu lemšanai. Tas Kungs to jau ir izlēmis. Jums [viņa rakstīja vadībai] jāpilda savs pienākums pret sievietēm, kuras strādā Evaņģēlija labā.” 16