Blakus šiem izcilajiem vadītājiem bija vēl daudzi citi. Jāpiemin Džeimss Vaits, kas, tāpat kā Haimss, bija kristiešu apvienības sludinātājs, un Džozefs Beitss, arī šīs pašas konfesijas loceklis, kas, nebūdams profesionāls garīdznieks, tika uzskatīts par sludinātāju. Bet neviens nezina, cik daudz bija palīgu! Tā laika aplēses svārstās no 700 līdz 2000. No 174 zināmiem sludinātājiem apmēram puse bija metodistu, ceturtdaļa — baptistu, bet pārējie bija kongregacionālisti, presbiteriāņi, episkopaliāņi, luterāņi, dāņu reformisti, kvēkeri un daži citi.
Nebūs pārspīlēts, ja apgalvosim, ka Millers nebija vienīgais milleriešu vadītājs. Viņu atbalstīja daudzi prasmīgi, domājoši cilvēki no lielākajām konfesijām, no kuriem ne mazums bija ar ievērojamu augstāko izglītību. Tā bija iespaidīga liecība “vecajam fermerim”. Millerisms bija reformācijas kustība ar Kristu centrā, ko priecīgi pieņēma daudzi — gan draudžu ierindas locekļi, gan tā laika ievērojamāko draudžu vadītāji, tūkstošiem neticīgo, deistu un šīs nemierīgās pasaules vienkāršo cilvēku.
Interese kļuva arvien plašāka, līdz Millers, Haimss un citi vadītāji sāka gandrīz nepārtraukti riņķot starp Ņujorku un Bostonu, Olbani un Jūtiku, Ročesteru un Bufalo, projām uz ziemeļiem Kanādā, rietumos uz Sinsinati, Sentluisu un Luisvilu, tad atpakaļ dienvidos uz Vašingtonu un Baltimoru. Roberts Vinterss aizveda vēsti uz Angliju. Pasts to nogādāja katrā Savienoto Valstu pasta nodaļā un katrā zināmajā misijas stacijā visā pasaulē.10
Galvaspilsētā Vašingtonā pat pēc viltus paziņojuma sapulcējās 5000 cilvēku. Filadelfijas laicīgā prese ziņoja par “milzīgu” adventistu pūli, kurā bija ap 15 000 klausītāju.
Daudzo dažādo konfesiju vadītāju klātbūtne milleriešu kustībā padarīja darbinieku sanāksmes par vispārējām. Sākot ar 1840. gada rudeni tika sasaukts vairāk nekā divdesmit11 “vispārējo sapulču”. Tās notika dažādās vietās, dažkārt divas vai trīs reizes mēnesī.
Pirmā vispārējā sapulce notika oktobrī Džošuas V. Haimsa Čardonas ielas kapelā. Vēdertīfa saasinājums neļāva Milleram piedalīties sapulcē; tā tas bija arī otrajā, trešajā un ceturtajā reizē. (Piekto sapulci noturēja Louhemptonā, tāpēc viņš to varēja apmeklēt.) Vīlies par to, ka viņam jāpaliek malā, Millers sāka saprast, ka kustība, ko viņš pēc Dieva aicinājuma bija uzsācis, Dieva spēkā ir tālu pāraugusi viņu.
Vispārējās sapulces tika noturētas kā lielas masu sanāksmes. Tā kā šo un citu milleriešu sapulču apmeklētība strauji pieauga, 1842. gada maijā Bostonā noturētajā sapulcē, kuru vadīja Džozefs Beitss, tika nolemts izmēģināt nometņu sapulces, un tās ieplānoja trīs reizes vasarā.
Nometni, kura sākās 28. jūnijā Īstkingstonā, Ņūhempšīras štatā, vadīja Džošua V. Haimss, un tajā piedalījās septiņi līdz desmit tūkstoši cilvēku. Laikraksts “Boston Daily Mail” (“Bostonas Ikdienas Pasts”) ziņoja par šo notikumu un apsveica nometnes dalībniekus. Uz vienu vai divām stundām to apciemoja pat dzejnieks Džons Grīnlīfs Vitjērs. Pat pēc vairākiem gadiem viņš vēl aizvien atcerējās daiļrunīgos sludinātājus, kas lietoja Bībeles simbolisko valodu, attēlus, kuros varēja redzēt Nebukadnēcara tēlu un Atklāsmes grāmatas zvērus; viņš atcerējās arī neskaidros mežu apveidus, balto telšu loku, nometnes ugunskuru dūmus, kas pacēlās kā vīraks, un dedzīgos, augšup vērstos skatienus.
Drīz nometņu sapulces noturēja daudzās vietās; bieži vien tās noorganizēja vietējās brīvprātīgo komitejas. Vīrieši, sievietes un bērni pulcējās no visām pusēm, pārpildīdami tvaikoņus, dzelzceļa vagonus un aizturēdami pasta ratus; nogurušie gājēji ieradās pa visiem apkārtējiem ceļiem. Gan dievbijīgie, gan ziņkārīgie — visi kā viens devās ceļā uz otrās adventes kustības nometnes svarīgajām sapulcēm. Likās, ka gandrīz katrs ticīgais nes rokās Bībeli.12
Pēc lielajiem panākumiem nometnēs millerieši nolēma ziedot līdzekļus pietiekami lielai teltij, kurā varētu saiet daudz ļaužu un to varētu lietot apdzīvotās vietās, kurās nav iespējams sarīkot nometnes un telpas ir par mazām. Viņi pasūtīja tolaik vislielāko telti Amerikā un nosauca to par “lielo telti”. Tās uzcelšanai un nojaukšanai bija vajadzīga pastāvīga četru cilvēku brigāde. Telts diametrs bija 36 metri, tās centra kārts — 16,5 metrus gara, un tajā bija vietas 4000 cilvēkiem.13
Trīsdesmit dienu laikā lielā telts bija pasūtīta, uzcelta un jau tika izmantota. Ja Kristum bija jānāk “ap 1843. gadu”, vairs nedrīkstēja zaudēt laiku. Avīzes bija pārsteigtas par ātrumu, ar kādu telts tika nojaukta, transportēta ar kravas ratiem, tvaikoņiem vai vilcieniem un atkal uzcelta citā pilsētā. Kad telts bija uzcelta, ļaudis mēdza saderēt, ka tā nebūs pilna. Kad sapulces sākās, tie apstulba, redzēdami telti pārpildītu. Dzelzceļš norīkoja papildu vilcienus, lai varētu apkalpot lielās ļaužu masas.
Ročesterā pēkšņa vēja brāzma pārrāva piecpadsmit nostiprinājumus un “maigi” nosēdināja telti uz cilvēku galvām. Ar noteikumu, ka lekcijas turpināsies, ļaudis sapratnē savāca kolekti telts remontam. Tajā pašā laikā svētdienā Haimss astoņas stundas sludināja trīs grupām tirgus laukumā.
Adventisti svētdienās apmeklēja savas draudzes, bet nedēļas laikā bieži satikās starpkonfesionālās sapulcēs un lūgšanu svētbrīžos. Drīz Bostonā, Akronā, Sinsinati un Klīvlendā viņi cēla izturīgas un tajā pašā laikā ekonomiskas “saiešanas teltis” (tabernākulus), kurās bija sēdvietas tūkstošiem cilvēku. Kad smējēji teica, ka šīs celtnes graujot viņu ticību Jēzus drīzajai atnākšanai, ticīgie citēja Jēzu: “Pelnieties ar to, iekāms Es pārnākšu.”
1842. gadā vispārējā sapulce nolēma sarīkot trīs nometnes gadā. Sarīkota tika trīsdesmit viena. 1843. gadā sarīkoja četrdesmit. 1844. gadā — piecdesmit četras, bet par visiem gadiem kopā — 125. Kopējais apmeklētāju skaits bija vismaz pusmiljons, neskaitot tos tūkstošus, kas apmeklēja citas sanāksmes — “lielajā teltī”, baznīcās, saiešanas teltīs un īrētās telpās.
Dievs vēlējās, lai pirmā eņģeļa vēsts tiktu pasludināta “katrai ciltij, valodai un tautai”, un aicināja Milleru to “darīt zināmu pasaulei”. Viņš nevēlējās, ka tā tiktu slēpta pa stūriem!
1. Sk. Arthur Whitefield Spalding, “Pioneer Stories of the Advent Message” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1942), 40.–49. lpp. Spaldings apgalvo, ka faktus apstiprinājis notikumu aculiecinieks.
2. Miller, “Apology”, 19., 20. lpp.
3. Sk. James White, “Sketches of the Christian Life and Public Labours of William Miller” (Battle Creek, Mich.: Steam Press of the Seventh-day Adventist Publishing Association, 1875), 111., 112. lpp.
4. Miller, “Apology”, 22., 23. lpp.
5. Šobrīd vislabākā Haimsa biogrāfija ir: David Tallmadge Arthur, “Joshua V. Himes and the Cause of Adventism, 1839–1845” (master''s thesis, University of Chicago, 1961).
6. Arthur, “Joshua V. Himes”, 168. un 51. lpp.
7. “Midnight Cry”, 1843. g. 25. maijs, 74. lpp.
8. Everets N. Diks šos skaitļus ieguvis, salīdzinādams metodistu un baptistu draudžu pieaugumu 19. gs. četrdesmito gadu sākumā ar to agrāko pieaugumu un samazināšanos, kas notika tūlīt pēc 1844. gada. Izanalizējis faktus, viņš secināja, ka atkritējus iespaidojis millerisms. Pierādījumi ir satraucoši. (Sk. Dick, “William Miller and the Advent Crisis, 1831–1844” (doctoral dissertation, University of Wisconsin, 1930), 263., 264. lpp.)
9. Jaunais sludinātājs bija Džeimss Vaits. Sk. viņa darbu “Life Incidents, in Connection With the Great Advent Movement, as Illustrated by Three Angels in Revelation 14” (Battle Creek, Mich.: Steam Press of the Seventh-day Adventist Publishing Association, 1868), 96. lpp.
10. “Midnight Cry”, 1843. g. 24. augusts, 1. lpp.
11. Sk. Arthur, “Joshua V. Himes”, 61., 62. lpp. Arturs nav vienisprātis ar Leroju Edvīnu Frūmu, kas saskaitījis 16, un domā, ka to skaits varētu būt starp 23 un 26. Sk. Froom, “Prophetic Faith of Our Fathers” (Washington D.C.: Review and Herald Publishing Association, 1946–1954), 4. sēj., 555. lpp.
12. Sk. Joseph Bates, “Second Advent Way Marks and High Heaps” (New Bedford, Mass.: Press of Benjamin Lindsey, 1847), 11., 12. lpp.
13. Iespējams, ka adventistiem nebija jāmaksā par lielo telti. 1892. gadā Lafboro rakstīja, ka Viljamss (E. C. Williams) no Ročesteras Ņujorkas štatā viņam piecdesmitajos gados teicis, ka šo telti Milleram esot uzdāvinājis. Tomēr šajos faktos ir neskaidrības. Sk. J. N. Loughborough, “Rise and Progress of the Seventh-day Adventists” (Battle Creek, Mich.: General Conference Association of Seventh-day Adventists, 1892), 41. lpp.', '1', 2, 'history