Ne vārda neteicis, Millers apgriezās uz papēža, izskrēja pa virtuves durvīm, ieklupa tuvējā kļavu birzī un sāka cīnīties ar Kungu. Viņš bija dusmīgs uz sevi, dusmīgs uz Dievu un ļoti izbijies.
Veselu stundu viņš nepārtraukti lūdza, lai viņu atbrīvo no šīs apņemšanās. “Ak, mans Dievs, es lūdzu, sūti kādu citu!”
Viņš mēdza turēt vārdu, pat vēl būdams deists. Vai tad kā kristietim viņam bija kāda atlaide? Pēc karstām, rūgtām asarām viņš beidzot padevās Dievam.
Ak, kas par prieku tagad piepildīja viņa dvēseli! Trīspadsmit atteikšanās gadi bija pagājuši. Kāds padošanās prieks! Lai slavēts Viņa vārds! Sevišķi neparastā veidā viņš sāka lēkāt un skaļi slavēt Dievu.
Viņa mazākā meita Lūcija Anna, bažīgi noskatījusies, iebēga mājā. “Māt, māt, nāc ātri!”
Tūlīt pēc pusdienām Millers kopā ar Ērvingu jau bija ceļā un gāja gar Šampleina ezera galu (pirms nedaudz gadiem pie šī ezera viņš bija cīnījies Pletsburgas kaujā). Millers devās pie savas māsas uz Drēzdeni. Lai viņam būtu vieglāk, sapulce tika noturēta virtuvē, kur Milleru nosēdināja pie galda lielā atzveltnes krēslā. Lielā otrās adventes atmoda Amerikā bija sākusies!1
Viņa Bībeles zināšanas bija tik iespaidīgas un viņa vienkāršie un kvēlie aicinājumi tik aizkustinoši, ka Drēzdenes ļaudis viņu pierunāja sludināt katru vakaru veselu nedēļu. Valodas izplatījās no mājas uz māju. Apmeklētāju skaits pieauga. Vairāk kā ducis ģimeņu pievērsās Kristum. Nav šaubu, ka no Gildforda mājas grupas izveidojās draudze.
Bet kas notika, kad viņš atgriezās mājās? Viņu sagaidīja ielūgums no kāda sludinātāja, kas vēl nemaz nebija dzirdējis par šiem Drēzdenē noturētajiem vakariem. Millera derība ar Kungu bija dubulti apstiprinājusies. Nav šaubu, ka viņš tika aicināts kalpot. Tas ir tikpat droši kā toreiz, kad tika aicināti Pēteris, Jēkabs un Jānis, — tikpat skaidrs aicinājums, un tas pats Aicinātājs.
Jau no paša sākuma Millers saņēma vairāk ielūgumu, nekā tos spēja izpildīt. Kongregacionālisti, metodisti, baptisti un presbiteriāņi sacentās savā starpā, lai dabūtu viņu no mājām pie savām kancelēm. Lai apmierinātu pieprasījumu, viņš par savu naudu izdeva brošūru ar savām svētrunām. Bet tas tikai vēl vairāk veicināja pieprasījumu, jo ziņas par šo darbu ļaudīs izplatījās ātri. Tad iespiedējs grāmatu ar viņa svētrunām izdeva par savu naudu.
1833. gadā vietējais baptistu mācītājs, kas labi pazina Milleru, parakstīja viņam atļauju sludināt. Pēc diviem gadiem vēl daži baptistu sludinātāji un vairāki citu konfesiju vadītāji parakstīja apliecību, kas ieteica viņu kā lektoru par pravietojumiem.2
Gandrīz visur, kur Millers sludināja, ļaudis atgriezās. Bieži šajās vietās notika atdzimšana; dažkārt pārvērtās veselas pilsētas. “Tu jau, brāli Hendrik, smejies,” viņš rakstīja kādam draugam savas karjeras sākumā, “iedomājoties veco brāli Milleru sludinām! Bet smejies vien; (..) viss ir pareizi — es esmu to pelnījis. Sludināt patiesību ir viss, ko es varu vēlēties.”
Tajā laikā katrā ciemā bija arī savi neticīgie; dažās vietās to bija pat ļoti daudz. Neticīgie bija līdzīgi deistiem, tikai ar vēl dziļākām šaubām. Millerā viņi atrada cilvēku, kas jautāja viņu jautājumus un uz tiem arī atbildēja. Kādā vietā simts neticīgo atgriezās vienas nedēļas laikā.3 Savas dzīves nogalē Millers aplēsa, ka ir sludinājis vismaz 500 pilsētās — no Masačūsetsas līdz Mičiganai, no Kvebekas līdz Mērilendai, dažās no tām pat vairākas reizes — un ka viņš personiski bija sekmējis 6000 dvēseļu atgriešanos.4 Taču mēs turpinām savu stāstu.
Pirmos astoņus gadus Millers par likumu bija pieņēmis iet tikai tur, kur Kungs “pavēra ceļu”, un bija ļoti aizņemts mazpilsētu nelielajās draudzēs. 1839. gada rudenī, pabeidzot savu kalpošanu Ekseterā, Ņūhempšīras štatā, viņš satika cilvēku, kas izmainīja viņa tālāko darbību.
Džošua V. Haimss5 trīsdesmit piecu gadu vecumā jau bija plaši pazīstams Jaunanglijā kā cīnītājs pret verdzību, alkoholismu un karu. Tā kā viņš visiem spēkiem centās padarīt pasauli par labāku dzīves telpu, viņu dziļi aizkustināja Millera vēsts par 2300 dienām. Tikko sapulce bija beigusies, Haimss enerģiski piegāja klāt un aicināja Milleru atkārtot savu svētrunu viņa kapelā Bostonā, Čardonas ielā.
Tā 1839. gada 8. decembrī Millers ar savām lekcijām pirmo reizi uzstājās lielpilsētā. Interese bija tik liela, ka sapulces tika rīkotas divreiz dienā, taču, neskatoties uz to, simtiem cilvēku nevarēja tajās piedalīties vietu trūkuma dēļ.
Haimss bija saviļņots. Vienmēr bijis vadonis dažādām grupām un kustībām, viņš Millera aicinājumā saskatīja jaunu kustību, kam būtu jāpieliek punkts visām kustībām.6
“Vai tiešām tam, ko mums esi sludinājis, tu arī tici?” viņš mājās kādu vakaru Milleram jautāja.
Millers atbildēja piesardzīgi un nopietni: “Brāli Haims, man ir visstingrākā pārliecība par to, citādi es nesludinātu.”
“Tad ko tu dari, lai to izplatītu pasaulē?”
Millers pārskaitīja savus mēģinājumus aizsniegt katru pilsētu un ciemu, kas viņam bija sūtījuši uzaicinājumus. Haimsu pārņēma šausmas. Katru mazo pilsētu un ciemu? Bet kā ar lielpilsētām? Vai Baltimora, Ročestera, Filadelfija un Ņujorka — vai tiešām septiņpadsmit miljoni ASV iedzīvotāju lai paliek nebrīdināti? Un kā ar pārējo pasauli? “Ja Kristum jānāk pēc dažiem gadiem, kā tu tam tici,” viņš satraukts izsaucās, “tad nav vairs laika — ir pērkona balsī jāsludina vēsts, lai ļaudis uzmostas un sagatavojas!”
“Es to zinu, es zinu, brāli Haims,” Millers atbildēja nogurušā balsī, “bet ko gan var iesākt viens vecs fermeris? Es nekad neesmu radis publiski runāt. Esmu pilnīgi viens.” Viņš nopūtās. “Sludinātājiem patīk, ka es sludinu un tādā kārtā sekmēju viņu draudžu izaugsmi, un ar to līdz šim parasti viss arī ir beidzies. Es jau esmu meklējis palīdzību.”
Haimss sāka rīkoties. Nekavējoties (kā viņš teica vēlāk) nolika uz Dieva altāra sevi, savu ģimeni, reputāciju un visu, kas viņam bija, lai savu iespēju robežās līdz galam palīdzētu Milleram. Viņš kļuva reizē gan par Millera menedžeri, gan par reklāmas aģentu, gan par iesvētītu darba veicināšanas ekspertu.
“Vai tu dosies uz lielpilsētām, ja saņemsi ielūgumu?”
“Jā, tiešām, lai nu Dievs man palīdz.”
“Tad, Millera tēv, gatavojies kampaņai. Durvis būs atvērtas katrā Savienoto Valstu pilsētā, un brīdinājums izskanēs līdz pat zemes galiem.” (Vārds “tēvs” tolaik apzīmēja arī mīlestības apliecinājumu un cieņu pret gados vecākiem vīriem.)
Haimss piepildīja savu solījumu un savu pareģojumu. Drīz vien Millers sludināja zemes lielākajās pilsētās, un viņa vārds tautā kļuva slavens.
Viens no veidiem, kā Haimsam izdevās noorganizēt Millera uzstāšanos lielpilsētās, bija pierunāt savas konfesijas — kristiešu apvienības mācītājus neliegt iespēju izmantot viņu kanceles. Viens no tādiem bija Menas štata Portlendas sludinātājs Lorenso Dovs Flemings. Tieši Fleminga draudzē Kasko ielā Millera vēsts aizsniedza Roberta Hārmona ģimeni, un tā viņu pusaudze meita Elena, vēlākā Septītās dienas adventistu draudzes dibinātāja, veltīja savu dzīvi adventes cerībai. Haimss palīdzēja ļoti enerģiski. Iespējams, visvairāk viņš paveica ar publikācijām. 1840. gada februārī bez naudas un priekšstata par potenciālajiem lasītājiem viņš laida klajā pirmo adventistu periodisko izdevumu — “Signs of the Times” (“Laiku Zīmes”).
Kādu brīdi “Signs of the Times” rediģēja Haimss pats. Kustībai pieaugot, viņš atrada palīgus, kas strādāja birojā, bet pats sāka izdot laikrakstus citās pilsētās un iedrošināja talantīgus cilvēkus, lai tie arī izdod savas avīzes. Pēc četriem gadiem adventes vēsti dažādās pilsētās sludināja “Midnight Cry” (“Pusnakts Sauciens”), “Glad Tidings” (“Priecīgās Vēstis”), “Advent Chronicle” (“Adventes Hronika”), “Jubilee Trumpet” (“Svinību Bazūne”), “Philadelphia Alarm” (“Filadelfijas Trauksme”), “Voice of Elijah” (“Elijas Balss”), “Southern Midnight Cry” (“Dienvidu Pusnakts Sauciens”), “Western Midnight Cry” (“Rietumu Pusnakts Sauciens”), “True Midnight Cry” (“Patiesais Pusnakts Sauciens”) un daudzi citi izdevumi. Pārsvarā tie bija skaidri sarakstīti, prasmīgi rediģēti un labi iespiesti uz kvalitatīva papīra. Bija arī grāmatas — vairāk nekā četrdesmit grāmatu sērija, kas pazīstama ar nosaukumu “Otrās adventes bibliotēka”. Pirms 1844. gada 22. oktobra lielās vilšanās astoņi miljoni adventistu izdevumu eksemplāru nonāca pie lasītājiem un sludināja Dieva Vārdu.
Žurnālu abonēšanu tolaik parasti kārtoja pasta priekšnieki. Kentonas pasta priekšnieks Aiovas štatā ziņoja, ka pēc milleriešu avīžu parādīšanās “vislielākais pieprasījums” esot bijis pēc papildu eksemplāriem. “Vai jūs man nevarētu atsūtīt vēl?” viņš lūdza. “Jūs nevarat iedomāties, cik daudz laba tās padara.” 7
Millera vēsts nebija vienkārši “liela jezga tajā laikā”. Tā bija pirmā eņģeļa vēsts — “mūžīgais Evaņģēlijs” un “ir pienākusi Viņa tiesas stunda”. (Atkl. 14:6,7) Tā bija evaņģelizācija, kas centās palīdzēt cilvēkiem sagatavoties satikt Kungu. Tās rezultātā 1844. gada rudenī metodistu draudzes bija ieguvušas 40 000, bet baptistu draudzes — 45 000 jaunu locekļu.8 Kāda jauna milleriešu sludinātāja sešu nedēļu ceļojums lika pieaugt vietējām draudzēm par veselu tūkstoti! 9
Kad Millers bija Portlendā, kāds izlaidīgs jauneklis aizelsies ieskrēja bārā un uzsauca saviem draugiem: “Zēni, Kasko ielā ir kāds sludinātājs, kas saka, ka tuvojas pasaules gals. Vai jūs nepārtrauktu savas azartspēles un nepaklausītos, kas viņam sakāms?” Portsmutā, Ņūhempšīras štatā, atmoda turpinājās vēl vairākas nedēļas pēc tam, kad Millers jau bija projām. Baznīcu zvani katru dienu iezvanīja lūgšanas stundu, it kā katru dienu būtu svētdiena. Dzērienu veikali kļuva par sapulču telpām. Daži simti atgriezās, un vairāki tūkstoši pulcējās ūdens malā, lai redzētu, kā viņi tiek kristīti.
Daudzu konfesiju sludinātāji iesaistījās, lai palīdzētu darbā. Džošua V. Haimss bija tikai viens no tiem. Citu ievērojamu vadītāju starpā, kuri pievienojās Milleram, bija arī Džosija Ličs — metodists, kas jau bija pazīstams kā pravietojumu izskaidrotājs un pieņēma Millera mācību tikai tad, kad bija pārliecinājies, ka tā nav pretrunā ar metodismu. Viņš sludināja ļoti plaši, izdeva 200 lappušu biezu grāmatu ar Millera lekcijām un palīdzēja pierunāt pievienoties arī Čārlzu Fiču. Fičs bija kongregacionālistu sludinātājs Bostonā, kurš kādu laiku bija slavenā evaņģēlista Čārlza G. Finnija palīgs. Ar pazīstamā metodista Apolona Heila palīdzību viņš izveidoja “1843. gada diagrammu”, kuru, šķiet, lietoja visi lektori, demonstrēdami daudzos Bībeles pravietojumus, kas saplūst kopā 1843. gadā. Viņš blakus uzzīmēja arī Daniēla grāmatas 2. nodaļā minēto tēlu, sadalīdams to valstu secībā.