Man rādīja, ka māsa J un brālis un māsa K, redzot pie citiem nepareizības nav centušies tās izlabot un palīdzēt cilvēkiem, kuriem palīdzība bija vajadzīga. Tie par daudz viņus atstāja vienus, nelaižot tos savā tuvumā, domādami, ka nav nekādas nozīmes priekš viņiem kaut ko darīt, tas ir nepareizi. Tā rīkodamies, viņi ir kļūdījušies. Kristus sacīja: “Es neesmu nācis taisnus aicināt uz atgriešanos (74) bet grēciniekus.” Kungs grib, lai mēs palīdzam tiem, kuriem palīdzība visvairāk vajadzīga. Redzot kļūdas un nepareizības pie citiem, jūs pārāk noslēdzāties sevī un kļuvāt pārāk savtīgi, priecājoties par patiesību. Ja jūtamies apmierināti patiesībā, neko neupurējot, lai palīdzētu citiem un stiprinātu tos, kam stiprinājums vajadzīgs, tad tādu nostāju Dievs neatzīst par labu. Mēs visi neesam vienādi veidoti, un daudzi nav pareizi audzināti. Viņu audzināšana ir bijusi nepilnīga. Dažiem iedzimta ātra daba un bērnībā tiem nav mācīta pašsavaldīšanās. Ar šādu kaitīgu raksturu bieži saistās skaudība un greizsirdība. Citiem atkal ir citādas kļūdas. Daži ir negodīgi savos darījumos un tirdzniecībā nav brīvi no viltus. Citi ir despotiski ģimenēs - tiem patīk valdīt. Viņu dzīve ir tālu no tā, lai to varētu atzīt par pareizu un labu. Viņu audzināšana ir bijusi pilnīgi nepareiza. Viņiem nav stāstīts, ka padošanās šīm ļaunajām īpašībām ir grēks: tāpēc grēks viņiem neliekas tik ārkārtīgi grēcīgs. Citi, kuru audzināšana nav bijusi tik kļūdaina, ir attīstījuši patīkamāku raksturu, kurā mazāk nosodāmu īpašību. Visu kristiešu dzīve, pateicoties iepriekšējai audzināšanai ir lielā mērā iespaidota vai nu uz labu vai ļaunu.
Jēzus, mūsu Aizstāvis pazīst visus mūs apņemošos apstākļus un rīkojas ar mums saskaņā ar gaismu, kāda mums ir bijusi un atbilstoši apstākļiem, kādos mēs atrodamies. Dažiem, salīdzinot ar citiem, ir daudz priekšrocību. Kamēr daži pastāvīgi mokās, bēdājas un uztraucas savu slikto rakstura īpašību dēļ, cīnoties ar iepriekšējiem ienaidniekiem un savu samaitāto dabu; citiem nav pat puse no šīm cīņām. Viņi staigā gandrīz brīvi no grūtībām, kuras citiem brāļiem un māsām, kas nav tik labvēlīgi veidoti, sagādā daudz sāpju. Daudzos gadījumos viņu cīņa par uzvaru, par kristīgu dzīvi nav pat uz pusi tik smaga, kā dažiem no šiem nelaimīgajiem, ko es pieminēju. Pēdējie gandrīz vienmēr, šķiet, (75) atrodas nelabvēlīgā stāvoklī, kamēr pirmie, liekas, daudz labāki, jo tāda rīcība no viņu puses ir pilnīgi dabīga. Viņiem nav jāpūlas pat uz pusi tik daudz, lai būtu modri un savaldītu savu miesu, tomēr tie salīdzina savu dzīvi ar daudz nelaimīgāko un sliktāk audzināto cilvēku dzīvi, un redzamā starpība tiem glaimo. Viņi runā par šo nelaimīgo kļūdām, maldiem un nepareizībām un nemaz nedomā, ka šajā lietā arī viņiem ir kaut kas jādara, ka nepietiek ar kavēšanos pie šīm nepareizībām un izvairīšanos no vainīgajiem. Izcilais stāvoklis, kādu jūs kā ģimene ieņemat draudzē, sevišķā kārtā uzliek jums pienākumu rūpēties par citiem. Jums nav jāuzņemas to nastas, kas paši spēj tās nest un vēl palīdzēt citiem, bet jums vajadzētu palīdzēt tiem, kuriem palīdzība visvairāk vajadzīga - kuriem nav tik labvēlīgi apstākļi, kas maldās un kļūdās un, kas varbūt ir pat nodarījuši jums ļaunu un līdz pēdējam pārbaudījuši jūsu pacietību. Tieši tādiem Jēzus jūt līdzi, jo sātanam pār tiem ir lielāka vara, un tas pastāvīgi izmanto sev par labu viņu vājās vietas un raida savas bultas, lai viņus ievainotu tur, kur tie vismazāk aizsargāti. Jēzus izlieto Savu varu un dāvā Savu žēlastību tieši šādos nožēlojamos gadījumos. Uz Jēzus jautājumu, kurš Viņu mīlēs vairāk, Sīmanis atbildēja: Tas, kuram Viņš vairāk piedevis. Tā arī būs. Jēzus neizvairījās no vājajiem, nelaimīgajiem un bezpalīdzīgajiem cilvēkiem, bet palīdzēja tieši tiem, kuriem palīdzība bija vajadzīga. Viņš neaprobežojās ar inteliģentāko un labāko cilvēku apmeklēšanu, lai strādātu pie tiem, atstājot novārtā šos nelaimīgos. Viņš Sev nejautāja, vai ir patīkami būt kopā ar visnabadzīgākajiem un visnožēlojamākajiem. Viņš meklēja tieši tādus cilvēkus - Izraēla nama pazudušās avis.
Tieši šo darbu jūs neesat darījuši. Jūs izvairījāties no nepatīkamām atbildībām un negājāt pie maldīgajiem, neapmeklējāt tos, neinteresējāties par tiem, nemīlējāt viņus un necentāties ar viņiem tuvāk iepazīties. Jums nav (76) bijis Kristum līdzīgs piedošanas gars. Jūs likāt saprast, ka viņiem katrā ziņā iepriekš jākļūst labākiem, tikai tad jūs varēsiet veltīt tiem savu labvēlību. No jums neprasa grēku apklāšanu, bet tādu līdzjūtīgu mīlestību pret maldīgajiem, kādu Kristus ir parādījis jums.
Jūsu apstākļi ir vislabvēlīgākie krietna kristīga rakstura izveidošanai. Jums nav jāizjūt spiedošs trūkums, un jūs arī nemoka bēdas par nepaklausīgu, nesavaldīgu bērnu rīcību. Jūsu ģimenē nav šķelšanās un nevienprātības. Jums ir viss, ko sirds var vēlēties. Tomēr, neskatoties uz jūsu labvēlīgajiem apstākļiem, jums ir kļūdas un trūkumi un daudz kas jāpārvar, lai kļūtu brīvi no garīgā lepnuma, savtīguma, pārsteidzības, greizsirdības un ļaunām aizdomām.
Brālim K nav jānožēlo ļaunprātīgas runāšanas grēks kā ļoti daudziem, tomēr viņš nav labprātīgs palīdzēt tiem, kuriem palīdzība vajadzīga. Viņš ir savtīgs. Viņš mīl savu māju, mīl netraucētu mieru, atpūtu, brīvību no rūpēm, sarežģījumiem un grūtībām; tāpēc viņš pārāk daudz rūpējas par sevi. Viņš nenes nastas, kuras Debesis viņam uzlikušas. Viņš izvairās no nepatīkamām atbildībām un pārāk noslēdzas savā mīlestībā uz mieru un klusumu. Ar saviem līdzekļiem viņš rīkojas diezgan augstsirdīgi, bet sevis aizliegšanā, lai darītu labu citiem, kad tas nepieciešams, neatraujoties tad, kad tiek prasīts no paša patiess upuris, tur viņam ir pavisam maz piedzīvojumu, un tie ir jāiegūst.
Viņš baidās, ka saņems pārmetumus, ja uzdrošināsies palīdzēt maldīgajiem. “Bet mums, kas esam stipri, pienākas panest nestipro vājības un nevis sev pašiem būt pa prātam. Jo ikviens no mums lai savam tuvākam ir pa prātam uz labu un par uztaisīšanu. Jo arī Kristus Sev pašam nav bijis pa prātam, bet ka stāv rakstīts: Tavu nievātāju nievāšana man ir uzkritusi.” (Rom.15:1-3) Visiem, kas ir šīs lielās pestīšanas (77) dalībnieki, arī pašiem kaut kas jādara, lai palīdzētu tiem, kas pieķeras pie Ciānas drēbju vīles. Nevajadzētu no viņiem atrauties un aizgrūst tos prom, necenšoties palīdzēt uzvarēt un sagatavoties uz pēdējo tiesu. Tiešām nē! Kamēr viņi maldās pa ganībām, tos vajadzētu uzmudināt un stiprināt ar visiem palīdzības līdzekļiem, kādus vien mēs tiem varam pasniegt. Jums kā ģimenei ir pārāk stingri, sastinguši likumi un noteikti , cieti uzskati, kas nav derīgi visiem gadījumiem. Jums vajadzīga mīlestība, laipnība, sirsnība un līdzjūtība uz tiem, kas neiet uz priekšu vēlamajā ātrumā. Šis gars jūs pārvalda tādā mērā, ka garīgā ziņā jūs novīstat, nevis plaukstat un zeļat iekš Kunga. Jūsu intereses, pūles un rūpes pieder ģimenei un radiem. Bet jūs nemaz nedomājiet, ka jāiet arī pie citiem, kas ir ap jums, ka jāpārvar jūsu nepatika saskarties ar cilvēkiem, kas atrodas ārpus šī sevišķā loka. Jūs dieviniet savējos un noslēdzieties ar savējiem. Kaut Kungs glābtu mani un manējos, tā ir jūsu lielā rūpju nasta. Šim garam jāmirst, un tikai tad jūs varēsiet plaukt iekš Kunga un garīgā dzīvē iet uz priekšu, tikai tad draudze varēs augt, un tai pievienosies izglābtas dvēseles.
Šaurs ir jūsu darbs citu labā, un jums jāizmaina sava darba pamats. Jūsu radi Dieva acīs nav dārgāki par citām mīļām dvēselēm, kurām vajadzīga pestīšana. Mums ar kājām jāsamin savs “es” un mūsu savtīgums un jāparāda dzīva pašuzupurēšanās un nesavtīgs labdarības gars, kādu Jēzus, dzīvojot virs zemes, rādīja mums par priekšzīmi. Visiem vajadzētu interesēties par saviem radiem, bet nevajadzētu noslēgties ap tiem vien, it kā Jēzus būtu nācis glābt tikai viņus.