Ja jums pašiem vajadzētu izvēlēties savu ceļu, tad nožēlojams būtu jūsu gājums un ticība ātri izgaistu. Visas savas rūpes un grūtības nesiet pie Nastu Nesēja. Bet neļaujiet nevienam trūkumam aptraipīt jūsu kristīgo raksturu. Nekad, nekad peļņas dēļ neapzīmogojiet ar mantkārību, skopumu, savtīgumu vai negodīgu rīcību savas dzīves ierakstus Debesīs, ko skata visi eņģeļu pulki un jūsu pašaizliedzīgais Glābējs. Tāda rīcība jums var atnest labumu tikai tādās robežās, cik tālu šai jautājumā ņemam vērā pasaules vērtējumu, bet skatoties Debesu gaismā, tas būs milzīgs, neatgūstams zaudējums. “Kungs neskatās tā, kā cilvēki redz.” Pastāvīga uzticēšanās Dievam nes lielu drošību. Tā atņem bailes no nelaimes nākotnē. No dzīves izzūd visas aizņemtās rūpes un raizes. Mums ir tēvs Debesīs, Kurš rūpējas par Saviem bērniem, kura žēlastība ir un būs pietiekoša katrā vajadzības brīdī. Ja vadību dzīvē pārņemam paši savās rokās un panākumus darām atkarīgus no savas gudrības, tad mums tiešām jāraizējas un jābaidās no zaudējumiem, jo tie noteikti nāks pār mums.
No mums prasa pilnīgu, nedalītu nodošanos Dievam. Mūsu labā strādājot un ciešot, Pestītājs aizliedza Sevi, (73) un visa Viņa dzīve bija pastāvīga atsacīšanās, pilna nemitīga smaga darba. Ja Viņš būtu gribējis, tad savas dienas virs zemes būtu varējis pavadīt ērtībās un pārpilnībā, atļaudamies Sev visus šīs zemes priekus un iespējamās baudas. Bet Viņš tā nedarīja, Viņš nedomāja par savām ērtībām. Viņš nedzīvoja, lai izpatiktu pats sev, bet lai darītu labu, lai glābtu citus no ciešanām, lai palīdzētu tiem kuriem palīdzība bija visvairāk vajadzīga. Viņš izturēja līdz galam. Uz Viņa gūlās sodība, caur ko mums nāk miers, un Viņš nesa mūsu visu netaisnību. Rūgtais kauss bija mūsu visu daļa. Mums vajadzēja dzert mūsu grēku nopelnu. Bet mūsu dārgais glābējs šo kausu no mūsu lūpām noņēma un pats to iztukšoja; tā vietā Viņš mums piedāvā žēlastības, svētību un pestīšanas kausu. Ak, kāds bezgalīgs upuris pienests par kritušo cilvēci! Kāda mīlestība, kāda brīnišķa un nesalīdzināma mīlestība! Ieraudzījuši Viņa ciešanās atklājošos lielo mīlestību, vai mēs baidīsimies un izvairīsimies no mazām grūtībām, kuras mums jāiztur? Vai varam mīlēt Kristu un atteikties pacelt šo krustu? Vai varam ilgoties būt ar Viņu Viņa godībā un nesekot Viņam kaut vai no tiesas zāles līdz Golgātai? Ja Kristus mūsos ir godības cerība, tad mēs staigāsim tā, kā Viņš ir staigājis! Mēs atdarināsim Viņa uzupurīgo dzīvi par svētību citiem; mēs dzersim šo kausu un ļausimies kristīties ar šo kristību. Kristus dēļ mēs ar prieku izvēlēsimies dievbijīgu, grūtību un pašaizliegšanās pilnu dzīvi. Debesis būs pietiekoši lēti iegūtas lai arī kāds upuris mums būtu jāpienes.