Dievs nekad nešķirsies no mums. Bet mēs varam izvēlēties būt šķirti no Viņa.
Dievs nekad neiesniedz šķiršanās prasību. Uz šīs zemes Viņš mums ir devis atļauju to darīt tādā gadījumā, ja mūsu dzīvesdraugs ir bijis neuzticīgs un nepilda laulības solījumus, bet pat tad, kad Kunga ļaudis Viņam ir neuzticīgi, pat tad, ja tie šādi izturas pastāvīgi, Viņš pats nekad neizmanto savas tiesības. Attiecību pārtraukšanu starp cilvēku un Dievu vienmēr sāk pats cilvēks, nevis Dievs.
Dieva apsolījums saviem ļaudīm vienmēr ir bijis: “Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5)
Israēla vēsturē mēs varam redzēt, ka Dievam ir bijušas gandrīz neierobežotas iespējas pieņemt lēmumu pamest Savus ļaudis. Atkal un atkal tie bija Viņam neuzticīgi. Tauta ne tikai pārkāpa Sinaja kalnā dotos baušļus, bet sāka pielūgt citus dievus, aizmirsdama vienīgo patieso Dievu, kurš to bija izvedis no Ēģiptes un dāvājis Apsolīto Zemi. Vecās Derības aprakstā par viņu vēsturi atkal un atkal atklājas ķēniņu un tautas ļaunums un sacelšanās. No brīža, kad šie ļaudis iegāja Kanaāna zemē, viņi atteicās no Dieva baušļiem un sāka praktizēt pagānu dzīvesveidu. Nelīdzēja tas, ka Dievs ar savu praviešu starpniecību sūtīja viņiem brīdinājumus. Pilnīgi veltīgi viņi pacieta to, ka pagāni tos apspieda. Katrai reformācijai sekoja dziļāka atkāpšanās.
Līdz Kristus laikam grēks jau bija kļuvis par zinātni un netikumi tika uzskatīti par daļu no reliģijas. Sacelšanās bija dziļi iesakņojusies sirdīs, un cilvēku naidīgums pret Debesīm bija ļoti liels. Sātans priecājās, ka savu darbu ir paveicis tik izcili, ka visbeidzot Dieva pacietība būs izsmelta un cilvēce tiks iznīcināta. Bet Dievam bija labāks plāns. Iznīcības vietā Viņš sūtīja Glābēju. Jēzus nāca uz šo zemi, lai pats piedāvātu salīdzināšanu, lai mēģinātu uzcelt tiltu pāri lielajai plaisai, kas bija izveidojusies starp cilvēci un Dievu.
Žēlastības piedāvājums, no kura atteicās Israēla tauta, joprojām ir pieejams katram cilvēkam, un ikviens, kas dzīvo uz šīs pasaules, joprojām var to pieņemt. Tikai tad, kad katrs cilvēks būs izdarījis galīgo lēmumu par labu Dievam vai pret Viņu, piedāvājums tiks atsaukts. Dieva pacietība beigsies. Un pat tad Dievs mūs nepamet labprātīgi: mūsu lēmumu šķirties Viņš pieņem ļoti negribīgi.
Vai jūs kādreiz esat uztraukušies, ka jūs pārāk ilgi cenšaties apgūt to, ko Viņš jums mēģina iemācīt? Vai jūs kādreiz esat lūguši: “Dievs, lūdzu nepadodies un nepamet mani!”? Jūs varat būt pārliecināti, ka Viņš to nekad nedarīs. Varbūt labāka lūgšana būtu: “Dievs, lūdzu palīdzi man neatteikties no Tevis!” Jo, kad ir runa par glābšanas dāvanu un mūsu attiecībām ar Viņu, mums ir “balsu vairākums”. Vienīgi mūsu stūrgalvīgā izvēle var atturēt mūs no nākšanas pie Viņa un liegt saņemt to, ko Viņš ilgojas mums dot.
“Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens?” “Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Romiešiem 8:35, 37–39)