Patiesa ticība un darbi nevar pastāvēt viens bez otra.
Kādā senā dziesmā teikts: “Mīlestība un laulība, mīlestība un laulība sader kopā kā zirgs ar karieti — tie nevar pastāvēt viens bez otra.” (Tā ir ļoti sena dziesma: ceru, ka jūs to nopratāt ne tikai zirga un karietes dēļ.) Mūsdienās cilvēki ļoti cenšas pierādīt, ka mīlestībai un laulībām nav obligāti jābūt saistītām lietām. Bet viss, ko viņi šajā procesā ir spējuši pierādīt, ir tas, ka Dieva izstrādātais laulību un ģimenes plāns, neskatoties uz visu, tomēr ir vislabākais.
Bet ticība un darbi vienmēr ir savstarpēji saistītas lietas. Vai varam atrast ilustrāciju, ko neviens nespēs apstrīdēt? Kā ir ar ēnu un saules gaismu? Tās pastāvīgi ir saistītas, vai ne? Viena nevar pastāvēt bez otras. Šajā pasaulē blakus gaismai vienmēr būs arī ēna — tas ir nemainīgs dabas likums.
Mēs visi gaidām nākamās dzīves neapēnoto prieku. Uz šīs pasaules pat mūsu prieks tiek apēnots! Varbūt tieši šī “apēnotā prieka” dēļ mēs varam raudāt prieka asaras, jo jebkurš prieks vienmēr izbaudāms roku rokā ar ēnu. Mēs priecājamies, kad kāds pieņem Kristu savā dzīvē, tomēr tajā pašā laikā izjūtam ēnu to dēļ, kuri Viņu ir atraidījuši. Mēs rodam prieku, vērojot dabu, bet vienmēr klātesoša ir nāves un iznīcības ēna, lai kur mēs arī ietu. Labas ziņas vienmēr tiek saņemtas kopā ar sliktām ziņām. Dažreiz mums gadīsies reta dāvana — “ideāla” diena, bet vienmēr ēna būs manāma iepriekšējā vai nākamajā dienā. Mūsu cilvēciskās attiecības ir apēnotas; no vienas puses, mūs mīlestībā pieņem, no otras — ir brīži, kad jāsastopas ar neizpratni. Mūsu sirdis var iekšēji degt, kad Dievs tuvojas, lai ar mums sarunātos, bet vienmēr jūtama to mirkļu ēna, kad šķita, ka Viņš no mums ir novērsis Savu vaigu.
Gan fiziskajā, gan garīgajā pasaulē gaisma vienmēr iet roku rokā ar ēnu.
Tāpat ir ar ticību un darbiem. Ja darbi ir patiesi, to avots ir ticība Kristum. Ja ticība ir patiesa, tās rezultāts nemainīgi būs labi darbi. Kad jūs pieņemat lēmumu mājot kopā ar Kristu vai, citiem vārdiem sakot, uzturēt attiecības ar Viņu, jūs esat pieņēmuši lēmumu arī par to, ka vēlaties nest augļus, jo tas, kurš mīt kopā ar Viņu, nes daudz augļu. Ticību un darbus nevar atdalīt. Patiesa ticība atklāsies labos darbos, jo labi darbi ir ticības augļi.
Kad mēs runājam par ticību un darbiem, kāds vienmēr min piemēru par diviem airiem. Ticība un darbi ir kā divi airi. Ja jūs centīsities airēt tikai ar vienu no tiem — nav svarīgi, ar kuru, — progresa nebūs. Bet, ja jūs izmantosit abus airus kopā, jūsu laiva slīdēs uz priekšu, uz Debesu krastiem! Un cilvēks, kurš lieto šo ilustrāciju, to parasti dara, lai censtos pierādīt, ka mums būtu jāiegulda vienlīdzīgas pūles gan ticībā, gan darbos.
Bet patiesība ir tāda, ka mums nevajadzētu pūlēties! Ticība ir dāvana, un arī paklausība ir dāvana. Mums vajadzētu censties palikt laivā vai, citiem vārdiem sakot, attiecībās ar Kristu, lūdzot un pētot Viņa Vārdu. Kad mēs nākam pie Kristus, meklējot sadraudzību ar Viņu, pirmais rezultāts ir patiesa ticība, otrais — patiess taisnīgums.
Salīdzinājums ar airiem ir derīgs tikai tad, ja to pareizi izprot — ticība un darbi ir līdzīgi airiem svarīguma ziņā. Ticība un darbi ir vienlīdz svarīgi. Bet veids, kā iegūt gan ticību, gan darbus, ir pastāvīgas attiecības ar Jēzu Kristu.
Jēkaba 2:17 mums vēsta, ka ir iespējama mirusi ticība. Jēkabs saka: “Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.” Ebrejiem 6:1 norādīts, ka ir iespējami arī “nedzīvi darbi”. Lai saglabātu dzīvību, jābūt gan ticībai, gan darbiem. Patiesi darbi sekos patiesai ticībai, un patiesa ticība būs rezultāts sadraudzībai ar Dievu. Tas ir tikpat droši kā apgalvojums, ka saulei vienmēr seko ēna.