Pasaulīgā nožēla ir justies vainīgam par to, ka esam pārkāpuši likumu un pēc tam notverti. Dievišķā nožēla ir skumjas par to, ka esam salauzuši kāda sirdi un sāpinājuši savu labāko Draugu.
Vai esat kādreiz pārsnieguši ātrumu? Vai jūs apstādināja un izsniedza soda kvīti? Vai jūs nožēlojāt? Ko jūs nožēlojāt? Nožēlojāt to, ka jūs pieķēra, vai to, ka braucāt pārāk ātri?
Vai jums kādreiz ir teikts: “Pasaki, ka tu nožēlo!”? Mēs visi esam vērojuši bērnu, kurš kaut ko ir izdarījis nepareizi, bet nemaz nenožēlo. Tad atnāk māte vai tēvs un uzstāj: “Tagad saki, ka tu nožēlo.”
Un bērns ierauj galvu plecos, rušina zemi ar kājām un izskatās visnotaļ neērti. Galu galā viņš nomurmina: “Piedodiet...” Un vecāki uzskata, ka viss kārtībā. Vai bērns nožēlo? Viņš nožēlo to, ka viņam lika atvainoties.
Bībele runā par divu veidu nožēlām. “Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” (2. Korintiešiem 7:10) Tātad ir dievišķas un pasaulīgas skumjas. Vienas skumjas skar attiecības; otras — tikai uzvedību. Vienas izmaina jūsu dzīvi; otras — tikai jūsu rīcību, turklāt īslaicīgi. Vienas ir nozīmīgas; otras Dieva acīs nav pat plika graša vērtas.
Jūdam bija pasaulīgās skumjas. Viņš nožēloja, ka viņu pieķēra. Viņš nogaidīja līdz pēdējam brīdim, lai pārliecinātos, ka tiešām ir visu salaidis grīstē. Bet, kad kļuva acīmredzams, ka Jēzus negrasās pats sevi atbrīvot un ka priesteri un rakstu mācītāji Viņu notiesās, Jūda pēkšņi sāka izrādīt savu nožēlu. Mateja 27:3 teikts, ka Jūda “nožēloja”.
Pasaulīgajām skumjām ir raksturīgi, ka cilvēks tās izpauž tikai tad, kad ir pieķerts pārkāpumā. Viena lieta ir nožēlot tad, kad jau pierādīta jūsu vaina, bet pavisam cita — nožēlot pirms apsūdzības.
Vēl viens piemērs Bībelē par nepareizajām skumjām ir Kains. Arī viņš nogaidīja līdz pēdējam mirklim un pat tad centās apvārdot Dievu. “Brālis? Kāds brālis? Ak, Ābels? Tu vēlies, lai es viņu uzraudzītu?”
Dievišķajām skumjām ir pavisam cita nokrāsa. Tā ir nožēla par to, ka esam sāpinājuši kādu, kuru mīlam. Mēs bieži nožēlojam, jo mūsu ļaunie darbi nes nepatīkamas sekas mums pašiem; bet tā nav patiesa nožēla. Patiesa nožēla par grēku ir Svētā Gara darbības rezultāts. Svētais Gars atklāj, ka sirds ir bijusi nepateicības pilna, ka tā ir apbēdinājusi un skumdinājusi Glābēju, un liek mums nožēlā krist krusta pakājē. Ar katru grēku Jēzus tiek ievainots no jauna; un, lūkojoties uz Viņu, kuram esam dūruši, mēs nožēlojam grēkus, kas ir sagādājuši Viņam mokas. Tāda nožēla vadīs pie tā, ka mēs atteiksimies no grēka.
Tas mums palīdz saskatīt vēl vienu nopietnu iemeslu, kāpēc nožēlai ir jākļūst par rezultātu tam, ka mēs esam tuvojušies Kristum. Mēs nevaram nožēlot, ka esam sāpinājuši kādu, kuru mīlam, ja mēs viņu nemīlam! Atcerieties, kā, būdami mazi, jūs nodarījāt pāri šim briesmīgajam kaimiņu bērnam! Un jums bija jānožēlo.
Kļūstot vecāki, mēs iemācāmies (es ceru!) kaut nedaudz par visaptverošo mīlestību pret cilvēci, lai mūsu laipnība spētu sniegties pāri mūsu draugu un radinieku lokam. Bet tik un tā: jo vairāk jūs kādu mīlat, jo vairāk jūsu sirds ir salauzta, kad jūs viņu sāpināt.
Mācīdamies iepazīt Jēzu un uzticēties Viņa mīlestībai pret mums, mēs sapratīsim, ka mēs patiesi nožēlojam, kad nodarām Viņam pāri. Tā ir nožēla, kas ir dievišķās skumjas.