V i s p i r m s Dievs mums dāvā nožēlu, un tikai pēc tam — piedošanu.
Dažus mirkļus pārdomāsim, kur nožēla ietilpst secībā, kādā nākam pie Kristus. Agrāk mēs pamanījām, ka pirmais solis pretī Kristum ir ilgas pēc kaut kā labāka. Otrkārt, mēs gūstam zināšanas par to, kas ir labāk. Treškārt, mēs apzināmies savu grēcīgo stāvokli, un, ceturtkārt, mēs saprotam, ka esam bezpalīdzīgi un nevaram sevi glābt. Tad mēs no visa atsakāmies, nododam sevi Kristum un nākam pie Viņa.
Dievs negaida, lai mēs nožēlotu, pirms mēs nākam pie Kristus; patiesībā tas nemaz nav iespējams. Vispirms mēs nākam pie Kristus, un tad Viņš mums dāvā nožēlu.
Kristus dienās ļaudis mācīja, ka vispirms grēciniekam ir jānožēlo un tikai tad viņš var saņemt Dieva mīlestību. Viņi uzskatīja, ka nožēla ir darbs, ar kuru cilvēks nopelna Debesu labvēlību. Un tieši minētais uzskats bija pamats farizeju sašutumam un dusmām, kad viņi teica: “Šis cilvēks pieņem grēciniekus!” (Lūkas 5:2) Saskaņā ar šo ļaužu idejām Viņam vajadzētu atļaut Sev tuvoties tikai tiem, kuri bija nožēlojuši. Bet līdzībā par pazudušo avi Kristus māca, ka glābšana nav saņemama, mums meklējot Dievu, bet gan Dievam meklējot mūs. “Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies.” (Romiešiem 3:11, 12) Mēs nenožēlojam, lai Dievs varētu mūs mīlēt, bet Viņš atklāj mums Savu mīlestību, lai mēs varētu nožēlot.
Tātad: pēc tam, kad esam nākuši pie Kristus, aptverot Viņa mīlestību pret mums, mēs sākam izprast grēka nāvējošo dabu. Tādējādi mēs esam gatavi saņemt Viņa dāvāto nožēlu.
Nožēla nav kaut kas, ko mēs darām, lai gan tā ir kaut kas, ko mēs darām! Nožēla nav mūsu darbs; tas ir Dieva darbs mūsu labā. Bet tā notiek pirms piedošanas. Un, ja nožēla ir saņemama pirms piedošanas, tad tā saņemama arī pirms taisnošanas. Tos, kurus Kristus attaisno, Viņš vispirms padara par nožēlotājiem. Apustuļu darbos 2:38 skaidri teikts, ka nožēla notiek pirms piedošanas. “Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.””
Reizēm cilvēki apšauba to, vai nepieciešams kļūt tik sīkumainiem, cenšoties atdalīt un secīgi uzskaitīt katru soli ceļā pie Kristus pēc pestīšanas. Tas noteikti nav domāts tādēļ, lai jūs izveidotu sarakstu un pēc tam atzīmētu katru noieto posmu un zinātu, kas sekos tālāk. Bet Dieva un cilvēku ienaidniekam ir izstrādāts pārpratumu krājums, kas tiek iemests mūsu ceļā. Šie pārpratumi var radīt barjeras starp mums un Dievu. Ja mēs domājam, ka mums ir aktīvi jāstrādā, lai saņemtu taisnošanu, ticību, spēju nodoties Dievam, nožēlot, paklausīt vai jebkuru citu dāvanu, kuru Dievs mums piedāvā bez maksas, mēs varam palaist garām iespēju tuvoties Viņam. Tikai tuvojoties Kungam, mēs varam saņemt Viņa dāvanas.
Daudzi no šiem atsevišķajiem aspektiem, kas ir daļa no nākšanas pie Viņa (nožēla, jaunpiedzimšana, piedošana un taisnošana), notiek gandrīz vienlaikus. Mēs tos atdalām tādēļ, lai pārrunātu un varētu skaidri definēt, kas ir mūsu darbs un kas — Dieva, kas ir cēlonis un kas — sekas.
Romiešiem 2:4 vēstīts, ka Dieva laipnība mūsos izraisa nožēlu. Mēs nevaram aktīvi darboties, lai saņemtu nožēlu, bet mēs varam izvēlēties lasīt Viņa Vārdu vai klausīties, kad mācītājs runā par Dieva laipnību. Mēs nevaram nopelnīt nožēlu, bet mēs varam tuvoties Viņam. Mēs nevaram izraisīt sevī patiesas skumjas par grēku; mēs nevaram novērsties no grēka saviem spēkiem. Bet mēs varam meklēt Kungu, lai Viņš visu minēto paveiktu mūsu vietā. Dievu priecē iespēja palīdzēt tiem, kuri nevar palīdzēt paši sev.