Atgriešanās un nožēla ir nepārtraukts process.
Reiz kāds koledžas students ienāca pie manis kabinetā un sacīja: “Pagājušajā vasarā nometnē es pieņēmu lēmumu nodot savu dzīvi Kristum, un toreiz es domāju, ka patiesi esmu atgriezts. Bet dažas nedēļas vēlāk es biju tālāk no Dieva nekā jebkad iepriekš. Tā ar mani ir noticis vairākkārt. Kāpēc mana atgriešanās nav ilgtspējīga?”
Nav paredzēts, ka atgriešanās pieredze varētu turpināties ilgāk nekā vienu dienu. Šī studenta dilemma nebija tā, ka viņš tika atgriezts pārāk bieži, — viņa problēma bija tā, ka viņš netika atgriezts pietiekami bieži!
Mēs neticam tēzei “vienreiz atgriezts — uz visiem laikiem atgriezts”. Ja jūs tiešām šodien tiekat atgriezts, jums jābūt atgrieztam arī rīt. Atgriešanās ir katras dienas jautājums.
Kādu vasaru, būdams students, es strādāju par kolportieri Nebraskas štata smilšainajos kalnos. Es gaidīju, ka pieredze, ko guvu kopā ar Dievu vasaras laikā, ilgs arī visu skolas gadu. Bet, kad mani nogurdināja saspringtais skolas grafiks un es biju savu draugu lokā, vairs neizjutu tik lielu nepieciešamību meklēt Dievu; vasaras lielais pārdzīvojums ātri vien izgaisa. No garīgā viedokļa raugoties, tas bija viens no vissliktākajiem skolas gadiem.
Pat visapžilbinošākā Dieva spēka izpausme ātri zaudē savas spējas mūs ietekmēt. Tā tas bija arī Kristus dzīves laikā. Ar dažiem maizes klaipiem un zivīm Viņš bija paēdinājis piecus tūkstošus vīru, kā arī sievietes un bērnus, kuru skaits nav minēts. Šķita, ka Debesis ir nonākušas uz Zemes. Cilvēki bija gatavi pasludināt Viņu par ķēniņu. Par to varam izlasīt Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā.
Bet pēc divdesmit četrām stundām, kad Kristus pēc ļaužu pieprasījuma atteicās veikt jaunus un varenākus brīnumus, cilvēki bija gatavi riebumā no Viņa novērsties. Viņiem nebija pacietības ēst neizprotamo Dzīvības Maizi, par kuru Glābējs runāja. Tajā dienā Kristu atstāja tik daudzi, ka Viņš saviem mācekļiem jautāja: “Vai arī jūs gribat aiziet?” (Jāņa 6:67) Acīmredzot Viņa mācekļi bija gandrīz vienīgie, kas palika.
Ja jūs neesat atklājuši vajadzību pēc atgriešanas katru dienu, tas var izrādīties milzīgs solis uz priekšu jūsu dzīvē. Ja jūs ik dienas meklēsit Kungu, tad visas vaimanas apklusīs, grūtības attālināsies un sarežģītie jautājumi atrisināsies.
Atgriešanās un grēku nožēla ir cieši saistīta. Šajā tēzē par atgriešanos esmu iekļāvis arī nožēlu, tādējādi rādīdams pāreju. Bet grēku nožēla nav vienreiz dzīvē gūta pieredze. Arī tai ir jānotiek katru dienu.
Kad es runāju par nožēlošanu kā katras dienas vajadzību, es nerunāju par to, ka būtu jānožēlo kādi sliktie darbi. Droši vien jūs būsit dzirdējuši stāstu par vīrieti, kurš savam mācītājam teica: “Es esmu Dievam lūdzis piedošanu par šo konkrēto grēku tūkstoš reižu.”
Un mācītājs atbildēja: “Tas ir 999 reizes par daudz.”
Es nekādā gadījumā neaģitēju par to, ka kādam vajadzētu sākt bezgalīgi uzskaitīt savas kļūdas un grēkus. Par Dievu ir teikts, ka “Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības” (1. Jāņa 1:9). Es runāju par to nožēlu, kas virza uz atgriešanos no mūsu grēcīgā stāvokļa. Neviens apustulis vai pravietis nekad nav apgalvojis, ka būtu bez grēka. Cilvēki, kas ir dzīvojuši vistuvāk Dievam, cilvēki, kuri labāk ziedotu savu dzīvību, nekā darītu ko nepareizu, cilvēki, kurus Dievs ir apveltījis ar dievišķu gaismu un spēku, ir atzinuši, ka viņiem piemīt grēcīga daba. Tā ir nožēla, kas vajadzīga ik dienas, nožēla, kura atjauno atziņu par mūsu grēcīgo stāvokli, kas rada nepieciešamību pēc Dieva žēlastības. Tā ir nožēla, par kuru sacīts: “Katrā mūsu kristīgās pieredzes solī nožēla padziļināsies.”
Vai jūs esat atgriezti? Vai jūs esat atgriezti šodien? Vai jūs esat lūguši Dievam pēc nožēlas šodien?