Atgriešanās ir ceļš uz jaunu dzīvi.
Nav tāda ātrās apkalpošanas restorāna, kurā piedāvātu Svētā Gara augļus. Garīgā izaugsme prasa laiku. Jēzus šādi salīdzināja garīgo un fizisko attīstību: “Papriekšu stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” (Marka 4:28)
Ceļš pie Kristus (neskaitot izaugsmi Viņā) vienmēr ir process. Pirmais solis ir ilgas pēc kaut kā labāka. Mēs pat varam nesaprast, ka šīm ilgām ir saikne ar Dievu. Mēs varbūt vienkārši ilgojamies atrast labāku darbu vai saņemt labākas atzīmes. Bet Dievs katrā sirdī ir dēstījis ilgas pēc kā pilnīgāka.
Otrais solis ceļā pie Dieva ir iegūt zināšanas par to, kas ir labākais, pēc kā mēs tiecamies. Svētajos Rakstos no citu kristiešu pieredzes un, pateicoties Svētā Gara darbībai mūsos, mēs uzzinām par glābšanas plānu, par to, kāda ir Dieva atbilde tukšumam cilvēka sirdīs.
Trešais solis ceļā pie Dieva ir pārliecība, ka esam grēcinieki. Mēs saprotam, kādā situācijā esam nonākuši, un apzināmies, ka mūsu problēma nav tikai grēcīga uzvedība. Iegūstot zināšanas par Dieva mīlestību, mēs atskārstam, cik maz esam to vērtējuši. Mēs atzīstam, ka esam dzīvojuši bez saiknes ar Viņu. Mēs redzam savu bezcerīgo situāciju un to, ka mums ir nepieciešama Viņa piedāvātā glābšana.
Ceturtais solis ceļā pie Dieva ir atskārsme, ka mēs esam pārāk bezpalīdzīgi, lai darītu jebko, kas uzlabotu mūsu stāvokli. Daudzi, it sevišķi jaunieši, gadiem ilgi svārstās starp trešo un ceturto soli. Viņi atzīst, ka ir grēcinieki, bet nespēj pieņemt, ka nevar izkļūt no šīs situācijas pašu spēkiem.
Visbeidzot mēs nonākam pie tā, ka mūsu resursi ir beigušies. Kad redzam savu bezpalīdzību, atliek tikai viena lieta — PADOTIES. To sauc arī par nodošanos. Kā jau būsim iepriekš pamanījuši, mēs nevaram paši sevi aizvest līdz padošanās brīdim. Bet, kad mūs līdz tam ir atvedis Dievs, mēs paši pieņemam lēmumu nodoties Viņam.
No atgriešanās brīnuma mostas jauna dzīve vai notiek jaunpiedzimšana. Pestītājs sacīja: “.. ja cilvēks nepiedzimst no augšienes”, ja viņš nesaņem jaunu sirdi, jaunas ilgas, mērķus un motīvus, kas viņu vada pretī jaunai dzīvei, “neredzēt tam Dieva valstības”. (Jāņa 3:3)
Jauna dzīve nesākas vienas dienas laikā. Fiziskā piedzimšana ir sākums. Arī jaunpiedzimšana ir sākums. Tā nenozīmē tūlītējas, krasas izmaiņas dzīvē un ieradumos. Bet tā ir pilnīga virziena maiņa.
Mēs jau esam pavadījuši laiku, iepazīstoties ar mācekļiem, kuri vairāk nekā trīs gadus turpināja cīnīties ar vienām un tām pašām problēmām, līdz beidzot piedzīvoja uzvaru. Jēkabs nodeva sevi Dievam Bētelē, bet pagāja divdesmit gadi, pirms krīze šī cilvēka dzīvē pie Jabokas upes palīdzēja viņam pilnībā atteikties no pašpaļāvības. Marija nāca pie Jēzus septiņas reizes, lai Kungs lūgtu par viņu un izdzītu dēmonus, kas kontrolēja šīs sievietes dzīvi. Bija jāpaiet laikam, līdz viņa saprata, kā paļauties uz Pestītāju visu laiku.
Taču visiem minētajiem cilvēkiem bija kas kopīgs. Tie nebēga no Jēzus, bet vēlējās izveidot un uzturēt draudzīgas attiecības ar Viņu. Bija izmainījies viņu dzīves virziens. Viņi bija guvuši jaunas, citādas spējas, kā iepazīt un iemīlēt Dievu. Bija mainījusies arī viņu attieksme pret Dievu. Turpinot meklēt Jēzu, viņi piedzīvoja izaugsmi un sasniedza briedumu. Tādējādi izmainījās visa viņu dzīve.
Svētā Gara pievilcīgās īpašības nav attīstāmas vienā mirklī. Drosme, rakstura stingrība, lēnprātība, ticība un nesvārstīga paļaušanās uz Dieva spēku mūs izglābt iegūstama gadiem ilgā pieredzē. Cik ilgs laiks nepieciešams, lai iegūtu nešaubīgu uzticību Dievam? Tas nenotiek vienā naktī, tam vajadzīgs laiks.
Vai jūs esat nodevuši sevi Dievam? Vai jūs turpināt nākt pie Viņa dienu no dienas sadraudzībā un ciešās attiecībās? Un vai jūs joprojām svārstāties savā uzticībā pret Viņu? Jūs neesat vieni, jums ir domubiedri. Jūsu jaunā sirds vada jūs uz jaunu dzīvi. Vai jūs esat gatavi turpināt nākt pie Viņa pat tad, ja tikai pamazām spējat apgūt to, ko Viņš vēlas jums iemācīt? Vai esat gatavi dot Dievam laiku?