Neviens nespēj pats sevi sist krustā vai pakļaut. Tas ir jādara kādam citam.
Iespējams, ka visgrūtāk ir pieņemt patiesību par to, ka mēs paši nespējam padoties. Ja mēs šo procesu kā varētu veicināt, mums nemaz nebūtu jāpadodas. Citiem vārdiem, ja mēs kaut ko varētu darīt šīs lietas labā, mums nebūtu jāpadodas. Tas ir tāpēc, ka padošanās jeb pakļaušanās nozīmē atzīt, ka mēs neko nevaram darīt. Mēs paši to nevaram paveikt.
Kā jau agrāk esam pamanījuši, sātans ir sagatavojis dažādus šķēršļus tiem, kuri ir apjautuši savu nepieciešamību pēc Kristus un nolēmuši pie Viņa iet. Kārdinātājs saka: “Tu esi grēcinieks, un tev nav taisnošanas. Tieši tā — ej un darbojies, lai to veicinātu un attīstītu.” Un mēs varam pavadīt veltīgi izšķiestas dienas un gadus, cenšoties pašu spēkiem iegūt taisnošanu.
Tad mēs uzzinām, ka taisnošanu var iegūt vienīgi ticībā, un sātans atkal ir klāt: “Pilnīgi pareizi, jums vajadzīga ticība. Sāciet darboties, lai tā jums būtu.”
Un pēc tam, kad esam sapratuši, ka ticība ir dāvana, nevis mūsu pašu darbs, viņš atkal ir klāt un saka: “Labi, tagad jums no visa spēka jācenšas padoties.”
Dažreiz vecāki, skolotāji, mācītāji un citi draudzes vadītāji neapzināti ir palīdzējuši sātanam viņa kampaņā. Vai jūs kādreiz esat piedalījušies kādā sanāksmē, kur mācītājs vai skolotājs ir aicinājis jūs čakli darboties, lai padotos? Varbūt jūs esat redzējuši uz paaugstinājuma novietotu nelielu altāri ar degošu uguni, kurā tiek iemestas papīra lapiņas ar klausītāju grēkiem. Arī tu esi uzrakstījis savu grēku, no kura vēlies atteikties, un “iemetis” to liesmās. Bet vai tā ir padošanās?
Vai ir bijis tā, ka esat domājuši par to, kā atbrīvoties no konkrēta grēka savā dzīvē, un tad kāds jums ir pateicis, ka jums vienkārši no tā jāatsakās? Un jūs mēģināt to izdarīt. Jūs to pasakāt vārdos: “Es atsakos no sava negodīguma,” — vai “Es atsakos no savām ļaunajām domām.” Jūs lūdzat šādiem vārdiem. Bet tad jūs atskārstat, ka negodīgums un ļaunās domas joprojām ir kopā ar jums.
Bībele izmanto krustā sišanas analoģiju kā simbolu padošanās pieredzei jeb pārdzīvojumam. “Līdz ar Kristu esmu krustā sists,” saka Pāvils. (Galatiešiem 2:20) Jēzus šo simbolu izmantoja vairākkārt, aicinot sekotājus ņemt savus krustus un sekot Viņam. (Sk. Mateja 10:38; Lūkas 14:27; Marka 8:34) Starp citu, kad vien Jēzus runāja par krustu, Viņš vienmēr to dēvēja par mūsu krustu, nevis Savu.
Brīdi padomājiet par krustā sišanu. Kā tas tika darīts? To ir viegli atcerēties, vai ne? Cik reižu mēs esam redzējuši dažādus mākslas darbus un dzirdējuši par naglām un koku? Bet ievērojiet vienu konkrētu lietu — jūs nevarat sist krustā paši sevi. Tas ir jādara kādam citam.
Ja jūs vēlaties izdarīt pašnāvību, ir vairāki veidi, kā to paveikt. Jūs varat sev pie deniņiem pielikt šaujamieroci un nospiest gaili. Jūs varat nolēkt no kāda tilta vai augstceltnes. Jūs varat pārdozēt miega zāles vai garāžā ieslēgties automašīnā un atstāt darbojamies motoru. Cilvēki ir izmēģinājuši dažādus veidus. Bet nevienam vēl nav izdevies izdarīt pašnāvību, sitot sevi krustā.
Neviens cilvēks nespēj atbrīvot sevi no sevis paša. Šo darbu mēs vienīgi varam ļaut paveikt Kristum. Kā mēs varam Viņam piešķirt šo atļauju? Ir nepieciešams kas vairāk, nekā tikai kaut ko teikt vai lūgt Viņam to izdarīt. Var gadīties, ka lūpas izpauž dvēseles vajadzības, bet sirds tās nemaz neatzīst. Kamēr runājam ar Dievu par gara nabadzību, sirds var lielīties, iedomājoties, ka ir ārkārtīgi pazemīga un taisna. Patiesu atziņu iegūšanai par sevi ir tikai viens ceļš. Mums jāuzlūko Kristus.
Kad mēs būsim izdarījuši izvēli pavadīt laiku, ik dienas uzlūkojot Kristu, un lūgsim Viņu darīt Savu darbu mūsu dzīvē, Viņš vadīs mūs soli pa solim līdz pilnīgam padošanās mirklim. Pilnībā padoties ir iespējams tikai tad, kad Viņš mūs būs aizvedis līdz vietai, kur tas iespējams.