Vislabākā ticības definīcija ir uzticība. Ticība ir paļaušanās uz kādu personu.
Varbūt esat dzirdējuši stāstu par virves dejotāju, kas šķērsoja Niagāras ūdenskritumu. Pēc tam, kad pūlis ar aizturētu elpu bija vērojis viņa uzdrīkstēšanos, šis cilvēks pagriezās pret skatītājiem un jautāja: “Kurš no jums tic, ka es varētu vēlreiz veikt šo pašu ceļu, tikai tagad stumjot ķerru, kurā kāds sēž?”
Pūlis aplaudēja. Viņi bija pārliecināti, ka virves dejotājs to spēj. Bet tad viņš jautāja: “Kurš no jums brīvprātīgi pieteiktos sēsties šajā ķerrā?”
Iestājās kapa klusums. Skatītājiem šādā veidā tika atgādināta būtiskā atšķirība starp ticību un uzticēšanos! Ir viena lieta ticēt, ka ķerra tiks droši pārstumta pāri ūdenskritumam, bet pavisam cita lieta ir riskēt ar savu dzīvību.
Jēkaba 2:19 pausta līdzīga doma: “Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb.” Lai iegūtu glābjošo ticību, jums ir vajadzīgs kas vairāk nekā intelektuāla piekrišana, kāda ir pat ļaunajiem gariem — un tie bailēs dreb. Ļaunie gari tic, bet neuzticas, un tā ir visbūtiskākā atšķirība.
Trīs vārdi raksturo kristieša paļaušanos uz Dievu: “ticība”, “pārliecība” un “uzticība”. Mūsdienu lietojumā vārds “pārliecība” nozīmē tikai intelektuālu piekrišanu. “Ticība” bieži vien tiek jaukta ar pozitīvu domāšanu. Bet vārds “uzticība” droši vien vislabāk raksturo Bībelē minēto paļaušanos uz Dievu. Kad jūs Bībelē lasāt vārdus “ticība” vai “pārliecība”, mēģiniet tos aizstāt ar vārdu “uzticība”, un varbūt jau zināmajos vārdos tādējādi izdosies saskatīt daudz dziļāku domu. Piemēram, norādījuma “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti!” (Apustuļu darbi 16:31) vietā mēs varētu lasīt: “Uzticies Kungam Jēzum, tad tu tiksi pestīts!”
Ticība ir paļaušanās uz Kādu Citu. Tas droši vien ir vistuvākais vārds Bībelē atrodamajiem apzīmējumiem “nodot sevi”, “padoties”, jo tas atspoguļo domu par to, ka ir jāatsakās no savas dzīves un jānodod tā Dieva kontrolei.
Cilvēkiem, kuri ir daudz sasnieguši, nepatīk doma par paļāvību. Tas var būt biedējoši iedomāties, ka sevi pilnībā jāpakļauj kāda cita kontrolei. Tas var būt trieciens cilvēciskajam lepnumam un pašpaļāvībai — ļaut kādam citam būt vadībā. Bet “bez ticības nevar patikt (Dievam)” (Ebrejiem 11:6) vai arī: “Bez uzticības nevar patikt (Dievam).” Tikai tad, kad mēs atsakāmies no savas gribas un pilnībā uzticamies Viņa glābjošajam spēkam, Dievs varēs piepildīt Savu mērķi mūsu dzīvē.
Kā bērni mums atnes savas saplēstās rotaļlietas
Ar asarām acīs un lūgumu salabot,
Es atnesu Dievam savus zudušos sapņus,
Jo zināju — Viņš ir mans Draugs.
Bet tā vietā, lai atstātu Viņu vienu
Un Viņš mierīgi varētu darboties,
Es paliku tur un centos palīdzēt
Tā, kā uzskatīju par pareizu.
Visbeidzot es atņēmu tos Viņam
Un raudāju: “Kā tu vari būt tik lēns?”
“Mans bērns,” Viņš teica. “Bet ko lai Es daru?
Tu nekad tos pilnībā neuzticēji Man.”
Patiesa ticība jeb uzticēšanās ir paļāvīga. Tas nozīmē būt pilnībā atkarīgiem. Tas nozīmē būt viegli ievainojamiem. Cilvēciskā domāšana, loģika un iztēle sniedzas tikai līdz šai uzticēšanās robežai, un tālāk mums ir jāsper solis tādā ceļā, ko var pierādīt tikai ar pieredzi. Teologi dažreiz šo patiesību sauc par “ticības soli nezināmajā”.
Bet uzticēšanās Dievam nav solis tumsā. Viņš mums ir devis pietiekami daudz pierādījumu, uz kuriem šo uzticēšanos pamatot.
Mateja evaņģēlija 15. nodaļā mēs varam lasīt stāstu par kādu kanaānieti. Viņa nāca un vēlējas atrast Jēzu, kurš bija mainījis sava ceļojuma plānus un nogājis liekas 50 jūdzes, lai šos meklējumus atalgotu. Redzēdama Kungu ejam pa viņas dzimtās zemes putekļainajiem ceļiem, šī sieviete droši vien tika iedrošināta ticēt. Bet tad, kad viņa vērsās pie Jēzus ar savu lūgumu, Viņš izturējās noraidoši. Kanaāniete uzstāja, un šķita, ka Viņš sievieti cenšas aizvainot. Tomēr Viņa skatienā, balsī un attieksmē bija kas tāds, kas iedrošināja meklētāju uzticēties — neskatoties uz to, kas bija redzams un dzirdams. Sieviete neatkāpās, līdz viņas ticība tika atalgota. Atbilde nāca tad, kad viņa turpināja paļauties uz Viņu.