Atpakaļ

95 tēzes par taisnošanu ticībā

Moriss Vendens

Lapa kopā 117

95 tēzes par taisnošanu ticībā

Taisnošana

  1. Kristietis rīkojas pareizi tāpēc, ka viņš ir kristietis, nevis tādēļ, lai par tādu kļūtu. Jāņa 15:5.
  2. Jēzus ir taisnība. Bez Viņa mums nav taisnošanas. Romiešiem 1:16, 17.
  3. Vienīgais veids, kā meklēt taisnību, ir meklēt Jēzu. Romiešiem 4:4, 5.
  4. Kristietība un glābšana nav pamatota uz to, ko tu dari, bet gan uz to, ko tu pazīsti. Romiešiem 3:28.
  5. Darīt pareizi, nedarot nepareizi, nenozīmē darīt pareizi. Būt labam, neesot sliktam, nenozīmē būt labam. Mateja 23:27, 28.
  6. Taisnošana padarīs jūs tikumīgus, bet tikumība nepadarīs jūs taisnus. Mateja 5:20.
  7. Mūsu labie darbi nav mūsu glābšanas iemesls. Mūsu sliktie darbi nav iemesls tam, lai mēs būtu pazuduši. Romiešiem 3:20.

Grēks

  1. Ikviens piedzimst grēcīgs (vai patmīlīgs), jo ikviens nāk pasaulē, būdams šķirts no Dieva. Psalmi 58:4.
  2. Dieva skatījumā mēs neesam atbildīgi par to, ka piedzimstam grēcīgi. Ecēhiēla 18:20; Jāņa 1:9.
  3. Mēs grēkojam tāpēc, ka esam grēcīgi. Mēs neesam grēcīgi tāpēc, ka grēkojam. Romiešiem 7:14–17.
  4. Grēks (vienskaitlī) — dzīve atšķirtībā no Dieva — sekmē grēkus (daudzskaitlī) — nepareizu rīcību. 1. Jāņa 3:4.
  5. Tas, kurš dzīvo atšķirtībā no Dieva, dzīvo grēkā. Jāņa 16:8, 9.

Ticība

  1. Vislabākā ticības definīcija ir uzticība. Ticība ir paļaušanās uz kādu personu. Mateja 15:21–28.
  2. Pazīstot Dievu, rodas uzticība Viņam. Ja jūs Dievu nepazīsit, jūs Viņam neuzticēsities. Ja jūs Viņam neuzticēsities, jūs Viņu nepazīsit. 2. Timotejam 1:12.
  3. Ticība ir Gara, nevis cilvēka auglis. Tas nav kaut kas, ko mēs nopelnām vai izveidojam. Galatiešiem 5:22.
  4. Pozitīva domāšana nerada patiesu ticību, bet ticība radīs pozitīvu domāšanu. Romiešiem 10:17.

Nodošanās

  1. Padoties nozīmē atteikties no sevis, nevis no saviem grēkiem. Atteikšanās no sevis un Dieva meklēšana sekmē atteikšanos no grēkiem. Romiešiem 10:3, 4.
  2. Darbošanās, lai atteiktos no saviem grēkiem, var aizkavēt mūs atteikties no sevis. Romiešiem 9:31, 32.
  3. Neviens nespēj pats sevi sist krustā vai pakļaut. Tas ir jādara kādam citam. Galatiešiem 2:20.
  4. Mūs vada vai nu Dievs, vai sātans. Vienīgais, ko mēs paši varam noteikt, ir izvēlēties, kurš mūs vadīs. Romiešiem 6:16.
  5. Gribas nodošana ir izvēles brīvības nodošana, bet mēs izmantojam savu izvēles brīvību, lai to nodotu. Mēs atsakāmies no savas izvēles brīvības saistībā ar rīcību, bet paturam savu izvēles brīvību saistībā ar attiecībām. Filipiešiem 2:13; Romiešiem 6:11.
  6. Vienīgās apzinātās pūles kristiešu dzīvē ir tiekšanās pēc Dieva. Pēc tam citās lietās pūles tiks ieguldītas gluži neapzināti. Jāņa 15:5; Filipiešiem 4:13.
  7. Augoši kristieši piedzīvo mainīgu nodošanos. Dažreiz viņi paļaujas uz Dievu, dažreiz paši uz sevi. Lūkas 9:54; Mateja 16:16, 17, 22, 23.

Atgriešanās

  1. Atgriešanās ir tāds Svētā Gara darba rezultāts, kas rada izmaiņas attieksmē pret Dievu un palīdz Viņu iepazīt arvien dziļāk. Jāņa 3:3–8.
  2. Atgriešanās ir ceļš uz jaunu dzīvi. Ecēhiēla 36:26, 27.
  3. Atgriešanās un nožēla ir nepārtraukts process. Lūkas 9:23.

Nožēla

  1. Nožēla ir skumjas par grēku un novēršanās no grēkiem. Nožēla ir dāvana. Tādējādi skumjas par grēku ir dāvana un arī novēršanās no grēkiem ir dāvana. Apustuļu darbi 5:31.
  2. Mēs neizmainām savu dzīvi, lai varētu nākt pie Jēzus. Mēs nākam pie Viņa tādi, kādi esam, un Viņš izmaina mūsu dzīvi. Jāņa 6:37.
  3. Vispirms Dievs mums dāvā nožēlu, un tikai pēc tam — piedošanu. Apustuļu darbi 3:19.
  4. Pasaulīgā nožēla ir justies vainīgam par to, ka esam pārkāpuši likumu un pēc tam notverti. Dievišķā nožēla ir skumjas par to, ka esam salauzuši kāda sirdi un sāpinājuši savu labāko Draugu. 2. Korintiešiem 7:10.

Piedošana

  1. Vienīgais zināmais grēks, ko nevar piedot, ir grēks, kuru nenožēlojam un par kuru nelūdzam piedošanu. 1. Jāņa 1:9.
  2. Piedošana grēciniekam neko nedod, kamēr viņš to nepieņem. Psalmi 86:5.
  3. Dieva piedošana nav ierobežota, bet tāda var būt mūsu vēlme šo piedošanu pieņemt. Mateja 18:21, 22.
  4. Tie, kuriem daudz piedots, daudz mīlēs. Tie, kuri daudz mīlēs, daudz paklausīs. Lūkas 7:41–43; Jāņa 14:15.
  5. Piedošana tiek piedāvāta bez maksas, bet tā nav lēta. Tās cena ir Dieva mīļotā Dēla dzīvība. Jāņa 3:16.

Krusts

  1. Dievs piedod grēciniekiem, bet nepiedod grēkus, taču Bībele to sauc par grēka piedošanu. Jēzus mira, jo grēkus nevarēja piedot. Jesajas 53:5, 6, 8.
  2. Kristus ir miris par mūsu grēkiem saskaņā ar Rakstiem. 1. Korintiešiem 15:3.
  3. Krusts piešķīra Dievam varu būt taisnīgam un tomēr piedot jebkuram. Romiešiem 3:23–26.
  4. Kristus nāve bija nepieciešama tādēļ, lai mums varētu piedot. Jāņa 3:14, 15.
  5. Mēs neko nevaram pievienot tam, ko Jēzus izdarīja pie krusta, bet Dievs var dot daudz vairāk. Ebrejiem 7:25; 9:11, 12.

Pārliecība

  1. Palikt kopā ar Jēzu ir tikpat svarīgi kā nākt pie Viņa. Jāņa 15:4.
  2. Pārliecība par glābšanu turpinās ikdienas attiecībās ar Jēzu. 1. Jāņa 5:11, 12.
  3. Kristiešiem jāzina, ka jau šodien viņiem ir garantēta glābšana. Jāņa 6:47.
  4. Bībele māca: ja cilvēks ir vienreiz glābts, viņš ir glābts uz visiem laikiem — ja vien paliek glābts. Mateja 24:12, 13.
  5. Uzvara nenodrošina mieru, bet miers nodrošina uzvaru. Jāņa 8:11.
  6. Viens no iemesliem, kāpēc mēs turpinām grēkot, ir tas, ka mēs neticam: mums ir piedots. Pārliecība nodrošina uzvaru, bet nedrošība beidzas ar sakāvi. 1. Jāņa 3:2, 3.

Attiecības

  1. Taisnošana ticībā ir pieredze, nevis tikai teorija. Filipiešiem 3:9, 10.
  2. Kristiešu garīgā dzīve nav izvēles jautājums. Attiecības ar Dievu ir kristīgās dzīves pamats. Jāņa 17:3.
  3. Ja mēs neatvēlēsim laiku Bībelei un lūgšanām, mēs garīgi mirsim. Jāņa 6:53.
  4. Tas, ka jūs lasāt Bībeli un lūdzat, nenozīmē, ka jums ir attiecības ar Dievu. Bet, ja jūs to nedarīsit, jums šo attiecību nebūs. Jāņa 5:39.
  5. Lūgšanas galvenais mērķis nav iegūt atbildes, bet iepazīt Jēzu. Atklāsmes 3:20; Jāņa 17:3.
  6. Bībeles pētīšanas galvenais mērķis nav iegūt informāciju, bet iepazīt Jēzu. Atklāsmes 3:20.
  7. Kad mēs lūdzam, viss parasti kļūst sliktāk, līdz mēs iemācāmies meklēt Jēzu Viņa, nevis sevis dēļ. Ījaba grāmata.
  8. Tas, kurš zaudē drosmi attiecībās savas uzvedības dēļ, ir burta kalps. Romiešiem 7:12–24.

Paklausība

  1. Patiesa paklausība ir Dieva dāvana (Tērps tiek piedāvāts bez maksas!). Mateja 22:11–14.
  2. Īstena paklausība nāk no iekšienes un izpaužas ārēji redzamā veidā; tā netiek uzspiesta no ārpuses. Mateja 23:25, 26.
  3. Patiesa paklausība ir dabiska un spontāna. Tā dzimst ticības attiecībās ar Kristu. Jāņa 14:15.
  4. Tam, kurš paļaujas uz Dievu, lai saņemtu spēku, nav ļoti jāpūlas, mēģinot paklausīt. Viņam būtu jāpūlas, lai nepaklausītu. 1. Jāņa 3:6.
  5. Formālā paklausība, kas ir tikai ārēji redzama, nav patiesa. Mateja 5:20.
  6. Kad mēs iepazīsim Dievu tā, kā mums ir dota iespēja Viņu pazīt, mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi. 1. Jāņa 2:3.

Likums

  1. Tas, kurš mēģina dzīvot kristīgu dzīvi bez Kristus, nav kristietis. Viņš ir burta kalps: konservatīvs vai liberāls, bet tik un tā — burta kalps. Galatiešiem 3:1–3.
  2. Patiesas paklausības spēks nav rodams bauslībā. Sinaja kalnam nav nozīmes bez Golgātas. Romiešiem 8:3.
  3. Kristus ir bauslības gals, lai varētu notikt taisnošana. Romiešiem 10:4.

Darbi

  1. Labie darbi, kas tiek darīti bez Kristus, ir slikti darbi. Mateja 7:22, 23.
  2. Labo darbu mērķis nav mūs izglābt, bet pagodināt Dievu. Mateja 5:16.
  3. Patiesa ticība un darbi nevar pastāvēt viens bez otra. Jēkaba 2:17, 18, 26.

Izaugsme

  1. Ticība aug kvantitatīvi, nevis kvalitatīvi. Izaugsme notiek tad, kad cilvēks nelokāmi paļaujas uz Dievu. Lūkas 17:5, 6.
  2. Izaugsme nav panākama ar centību. Mateja 6:27.
  3. Kristieši kļūst stiprāki, apzinoties savu nespēku. Viņi kļūst stipri, kad ir vāji. 2. Korintiešiem 12:9, 10.
  4. Ar Kristus palīdzību mēs varam izdarīt visas lietas. Viņš mūs dara stiprus, un bez Viņa mēs nespējam nekā. Filipiešiem 4:13; Jāņa 15:5.

Palikšana Kristū

  1. Sātanam nav dota vara piespiest grēkot tos, kuri paļaujas uz Dievu, bet tie, kuri paļaujas uz sevi, ir viegli uzvarami. 2. Korintiešiem 10:4, 5.
  2. Pastāvīgas ikdienas attiecības ar Dievu sekmē pastāvīgu nodošanos un paļaušanos uz Viņu ik brīdi. Jāņa 15:1–5.
  3. Raudzīšanās uz sevi vienmēr veicina šķiršanos no Dieva un pārtrauc ikbrīža paļaušanos uz Viņu. Mateja 14:28–30.
  4. Dievs nekad nešķirsies no mums. Bet mēs varam izvēlēties būt šķirti no Viņa. Romiešiem 8:35, 38, 39.

Liecināšana

  1. Liecināšana galvenokārt ir nepieciešama mums pašiem. Mateja 11:29.
  2. Patiesam kristietim vēlme liecināt ir dabiska (lai gan metodes var atšķirties). 2. Korintiešiem 4:13.
  3. Laimīgākais cilvēks pasaulē ir tas, kurš galvenokārt kalpo citiem. Visnelaimīgākais ir tas, kurš galvenokārt kalpo sev. Marka 8:35.
  4. Kristīgā kalpošana garīgajā dzīvē ir atbilstīga kalpošanai fiziskajā dzīvē. Apustuļu darbi 3:6–9.
  5. Mēs nevaram dot citiem to, kā mums pašiem nav. Marka 5:19; Jāņa 3:11.

Kārdinājumi

  1. Patiesais jautājums kārdinājumu brīdī ir tas, vai mēs vēlamies dzīvot šķirti no Kristus. Jāņa 16:8, 9.
  2. Kārdinājumi kļūst par grēku tad, kad savā prātā mēs tiem padodamies. Mateja 5:21, 22, 28.
  3. Jēzus tika kārdināts darīt to, kas ir pareizi, bet paša spēkiem, un arī mēs tiekam kārdināti tieši tāpat. Mateja 4:2, 3.
  4. Kungs zina, kā glābt no kārdinājumiem dievbijīgos, bet nevis tos, kas tādi nav. 2. Pētera 2:9.
  5. Kārdinājumi netiek pārvarēti kārdinājumu laikā, bet vienmēr pirms tam. Ebrejiem 4:16.

Uzvara

  1. Uzvara nav kaut kas, ko mēs izcīnām. Mēs to saņemam. 1. Korintiešiem 15:57.
  2. Kristīgajā karā mēs esam aktīvi ticības kaujā, bet neaktīvi grēka kaujā. Efeziešiem 6:10–18.
  3. Patiesa uzvara nozīmē uzvarēt mēģinājumus gūt uzvaru. 2. Laiku 20:15, 17.

Pilnveidošana

  1. Rakstura pilnveidošana nav mūsu darbs. Tas ir Dieva darbs mūsos. Ebrejiem 13:20, 21.
  2. Pilnveidošana var būt bīstama tēma, ja tā liek mums raudzīties uz sevi un saviem darbiem. Galatiešiem 3:3.

Jēzus

  1. Jēzus bija kā Ādams pirms grēkākrišanas tajā ziņā, ka Viņam bija bezgrēcīga daba — viņš nepiedzima šķirts no Dieva. Jēzus līdzinājās Ādamam pēc grēkākrišanas fiziskā, garīgā un morālā spēka ziņā. Lūkas 1:35; Ebrejiem 2:17, 18.
  2. Salīdzinot ar mums, Jēzum nebija priekšrocību, kad Viņam bija jāpārvar kārdinājumi. Ebrejiem 4:15.
  3. Jēzus uzvarēja kārdinājumus tādā pašā veidā, kā to varam mēs: izmantojot spēku no augšienes, nevis no sevis. Jāņa 14:10.
  4. Jēzum grēks šķita riebīgs. Kamēr mēs paļausimies uz Dievu, arī mums grēks tāds šķitīs. Ebrejiem 1:8, 9.
  5. Mēs nekad nevaram būt tādi, kāds bija Jēzus, bet mēs varam darīt to, ko darīja Viņš. Jāņa 14:12.
  6. Grēka problēma ir pārrautas attiecības starp Dievu un cilvēku. Glābšanas mērķis ir tās atjaunot. Atklāsmes 19:7–9.

Lapa kopā 117