Kad viduslaikiem sekojošā perioda apzīmēšanai mēs lietojam terminu jaunie laiki vai kādu tamlīdzīgu, mēs to darām ar konkrētu mērķi un ne tādēļ, lai norādītu uz pretēju nozīmi terminam vecmodīgs.
Modernisms jeb tas, ko mēdz dēvēt par Apgaismības projektu, iesākās tad, kad cilvēki mainīja domāšanu un atstāja viduslaikus aiz sevis. Iesākoties septiņpadsmitajam gadsimtam, cilvēki arvien vairāk pieņēma populārā, slavenā franču domātāja Renē Dekarta (1596-1650) filosofiskos uzskatus. Viņa slavenais traktāts Cogito, ergo sum (Domāju, tātad esmu) kļuva par pamatu savādākai attieksmei pret cilvēku un Dievu. Par visu lietu mērauklu kļuva autonomais cilvēks – apveltīts ar saprātu un drīz vien arī apbruņots ar zinātnes metodēm, ko izveidoja tādi vīri kā Frānsiss Bēkons (1561-1626) un Īzaks Ņūtons (1642-1727). Cilvēks grasījās atrisināt visas pasaules problēmas. Dievs tika atvirzīts arvien tālāk, un nesen atklātās dabas spēku likumsakarības atļāva Universam mierīgi turpināt savu ierasto gaitu. Nākotni iezīmēja nepārtraukts progress, jo šīs planētas neizmērojamie resursi tika izmantoti cilvēka labā.
Deviņpadsmitā gadsimta noslēgumā un divdesmitā gadsimta sākumā, kad uz skatuves parādījās Fridrihs Nīče (1844-1900), Zigmunds Freids (1856-1939) un citi radikāli noskaņoti domātāji, šāda dzīves uztvere pamazām zaudēja savu spēku. Uzplauka jauns filosofisks novirziens, kas vairāk koncentrējās uz valodu un teksta interpretāciju. Tas piedāvāja relatīvisma, nenoteiktības un pat pesimisma ideju, atrodot lielu skaitu piekritēju starp divdesmitā gadsimta klausītājiem. Divdesmitā gadsimta vidū piedzīvotais holokausts lielā mērā izmainīja līdzšinējo dzīves uztveri.
Filosofi Eiropā un Savienotajās Valstīs sāka uzsvērt tēzi, ka tādi „vareni stāsti” kā marksisms, komunisms un kristietība piedzīvo savu norietu. Viņi apgalvoja, ka nepastāv visu aptveroša domu sistēma, kas piedāvātu saprātīgu dzīves skaidrojumu, ka ir tikai sadrumstaloti un bieži vien pretrunīgi atsevišķu cilvēku „sīkāki stāstiņi” visā savā dažādībā. „Viss slēpjas dažādībā”, viņi sludināja. „Visiem spriedumiem jātiek atliktiem! Absolūtas patiesības nav. Patiesību ir aizvietojušas patiesības.” Sākot ar 1970-iem gadiem, termins postmodernisms tiek lietots, lai apzīmētu arvien vairāk pamanāmās izmaiņas mākslā un arhitektūrā, vēlāk arī filosofijā un pat teoloģijā. Mūsdienās šis termins kļuvis tik universāls, ka tiek izmantots jebkam. Un lai arī jāatzīst, ka jēdziens „postmodernisms” dažādiem cilvēkiem apzīmē dažādas lietas, tomēr nevar noliegt, ka kaut kas patiešām notiek, it īpaši Rietumu pasaulē. Apgaismības ēra jau ir beigusies vai arī strauji tuvojas savam nobeigumam, un mēs, gribot vai ne, piedalāmies vēl nepieredzēta izmaiņu procesa norisē.