Kad 1776. gada 4. jūlijā Amerikas Savienotās Valstis pasludināja savu neatkarību, to nākotne vēl joprojām bija ļoti neskaidra, taču par dažām lietām dibinātāji bija pilnīgi pārliecināti. Viņi uzskatīja, ka nācija jābūvē uz zināmām pamatpatiesībām. Šīs patiesības tika uzskatītas par pašsaprotamām, kā tas minēts slavenajā Neatkarības deklarācijā. Tās bija absolūtas patiesības, kurām nebija nepieciešama tālāka argumentācija.
Patiešām, līdz pat nesenai pagātnei, cilvēkiem nesagādāja problēmas izprast absolūtās vai acīmredzamās patiesības koncepciju. Taču pēdējā laikā situācija ir ārkārtīgi mainījusies. Pilnīga pārliecība par daudziem pamatuzskatiem un pārliecībām daļai no mums vairs nepastāv. Alans Blūms savā bestsellerā par amerikāņu domāšanas izmaiņu analīzi rakstīja: „Par vienu lietu profesors var būt pilnībā pārliecināts – gandrīz ikviens students, kurš uzsāk mācības universitātē, tic vai arī apgalvo, ka tic tam, ka patiesība ir relatīva.”
Viena no postmodernisma galvenajām iezīmēm ir uzskats, ka Patiesība vairs neeksistē. Patiesība kļuvusi par personiskās ticības un sociālo tradīciju jautājumu. Patiesība vairs nav kaut kas universāli piemērojams, kaut kas tāds, ar ko rēķinās par spīti it visam, bet kļuvusi par to, kam es kā indivīds vai mēs kā grupa esam noticējuši. Ievērojiet šo milzīgo pārmaiņu: pagātnē (t.i. pat pirms dažiem gadu desmitiem!) cilvēki strīdējās par atšķirībām starp ticības sistēmām. Viņi norādīja uz lielo kristiešu draudžu daudzumu un gribēja zināt, kurai no tām ir taisnība. Taču šis jautājums jau pieder pagātnei.
Alan Bloom, The Closing of the American Mind. New York, NY: Simon & Schuster, Inc., 1987; 25. lpp.
Šobrīd jautājums drīzāk ir – vai vispār eksistē jebkāda Patiesība? Daudziem uz šo jautājumu atrodas viena skanīga atbilde – „nē”. Viņi apgalvos, ka absolūta Patiesība ir fikcija. To aizvietojuši mazāk autoritatīvi uzskati. Tā vietā, lai būvētu drošu pamatu uz Patiesību, mums ir viedokļi, uzskati un iespaidi.
Konservatīvāk domājošiem teologiem, draudžu vadītājiem un draudžu locekļiem tas izklausās pēc pilnīgas ķecerības, jo – kas gan paliks pāri no ticības un draudzes, ja nebūs Patiesības? Duglass Grutuijs, konservatīva kristiešu semināra profesors ASV, ir viens no tiem, ko ārkārtīgi satrauc šāda attīstība. Viņš runā par Patiesības „sabrukumu”. Viņš un citi brīdina, ka atteikšanās no Patiesības rada postījumus ne tikai kristiešu kredo un doktrīnām, kam būtu jāsniedz autoritatīvs Bībeles Patiesības atainojums, bet arīdzan morālei. Jo, ja nepastāv Absolūta Patiesība, viņi uzsver, tad arī nepastāv iespējas atšķirt pareizo no nepareizā, labo no ļaunā. Tad visu nosaka kolektīva vienprātība vai individuāla izvēle. Un jautājums – vai tas ir izdevīgi man vai grupai, pie kuras es piederu? Tam ir dziļa saikne ar tādiem jēdzieniem kā taisnīgums un cilvēktiesības. Grutuijs apgalvo, ka bez kaut kādas fundamentālas Patiesības par pieņemamu var kļūt jebkāda teorija un uzvedība, lai cik dīvaina tā nebūtu.
Robert C. Greer, Mapping Postmodernism: A Survey of Christian Options.
Downers Grove, IL: InterVarsity Press, 2003; 228. lpp.
Douglas Groothuis, Truth Decay: Defending Christianity against the Challenges of Postmodernism, Downers Grove, IL: InterVarsity Press, 2000;