Nav grūti dabas pasaulē atrast citus komplicētības piemērus, kas norāda uz inteliģentu dizainu jeb plānojumu. Tieši tādēļ šķiet diezgan savādi, ka vēl tik daudzi atsakās pat apsvērt iespēju, ka radīšana ir saprātīgas būtnes roku darbs. Jā, tiesa, radīšanas brīdī neviens CNN reportieris klāt nestāvēja, lai būtu droši, ka par šo faktu visai pasaulei tiek paziņots nekavējoties. Taču mēs nebijām klāt arī tad, kad četru ASV prezidentu sejas atveidojumi tika izcirsti Dienviddakotā esošā Rašmora kalna klintīs. Tomēr es nezinu nevienu zinātnieku, kurš būtu gatavs noliegt, ka šie klintīs izcirstie portreti ir saprātīgas būtnes roku darbs. Pat ja mēs nezinātu, ka skulptors Gatzons Borglums 1927. gadā sāka urbt 1889 metrus augsto kalnu un pavadīja četrpadsmit ga-dus, līdz pabeidza savu mākslas darbu, mēs tik un tā būtu secinājuši, ka kāds tomēr tur ir bijis, lai radītu šo krāšņo pieminekli demokrātijai.
Neviens mūsdienās dzīvojošs cilvēks netic tam, ka hieroglifi uz slavenā Rosetas akmens – kompaktās bazalta plāksnes, ko atklāja 1799. gadā un kas šobrīd atrodas Britu muzejā Londonā – radušies kāda dīvaina gadījuma pēc. To antīkajos laikos radīja kāds, kam piemita saprāts.
Pārsteidzošie elementi, ko mēs atklājam dabā, patiesībā var būt ne tik daudz „kārtība” , bet vairāk gan ārkārtīga komplicētība, kas norāda uz saprātīgu plānojumu. Un tomēr – laikā, kad cilvēki ir gatavi noticēt saprātīgas radīšanas faktam, ieraugot artefaktu vai dokumentu, kas ir nesalīdzināmi mazāk komplicēts nekā šūna vai DNS – daudzi dīvainā kārtā nevēlas pieņemt saprātīgas radīšanas faktu tad, kad raugās uz mūsu Universa nebeidzamo sarežģītību no vissmalkākajām daļiņām, kas paliek neredzamas neapbruņotai acij, līdz pat bezgalīgi lielajam daudzumam luminiscējošu un citādu ķermeņu Universā, kurā mēs neesam nekas vairāk kā bezgalīgi maza daļiņa.
Tiesa gan, mēs varbūt nekad neiegūsim absolūtus pierādījumus. Taču cik absolūtiem šiem „pierādījumiem” jābūt? Parasti ikdienā mēs samierināmies ar veselā saprāta secinājumiem. Atklājot pirkstu nospiedumus, mēs pieņemam, ka šai vietā kāds ir bijis un tai pieskāries, atstājot tur pirkstu nospiedumus. Tad kādēļ gan ir tik grūti vai par daudz prasīts, lai mēs pieņemtu Pārāka Saprāta – Dieva – eksistenci, kurš pavisam skaidri ir atstājis savus pirkstu nospiedumus it visur mums apkārt?
Runājot ar kristiešu biologa un ģeologa Ariela Rota vārdiem: „Dati, kas saistās ar dzīvības izcelšanos uz zemes, sliecas par labu Pārākā Saprāta idejai un dzīvības radīšanas procesam uz zemes, kas ietver koordinētas un saskaņotas darbības. Ja mēs izvēlamies nepiekrist Radītāja jēdzienam, mums atliek tikai pieņemt kaut kādu ķīmisko evolūciju, tomēr zinātniskie dati, kas runā pretī šai teorijai, ir tik nepārvarami, ka veselais saprāts ieteiktu meklēt citas alternatīvas.”
Vai ir Dievs, kurš piešķir jēgu mūsu eksistencei? Mēs īsumā esam aplūkojuši šo jautājumu no divām perspektīvām: no iekšpuses uz āru un no ārpuses uz iekšu. Es esmu pievērsis jūsu uzmanību noslēpumainajai absolūtas atkarības sajūtai, kas tik ārkārtīgi plaši izplatīta kā pagātnē, tā arī tagadnē un visā pasaulē. Tā nekur nepazudīs. Tā iespiežas mūsos ar noslēpumainu pārliecību. Kā gan tā varētu būt vienkāršu vēlmju vai iedomu auglis? Tas noteikti nav pirmais veselā saprāta radīts secinājums, kas iespiežas mūsu apziņā. Tāpat mēs īsumā koncentrēti aplūkojām Universa un cilvēka dzīvības komplicētību, noskaidrojot, kādi ir nepārprotamie norādījumi uz inteliģentā dizaina jeb saprātīgā plānojuma pastāvēšanu.
Ariel A. Roth, ‘Origins – Linking Science and Scripture’. Hagerstown, MD; Review and Herald Publishing Association, 1998. 77. lpp.
Kura no šīm divām pieejām sniedz spēcīgāku argumentāciju par labu Kāda eksistencei, kurš pārspēj mūs visus un ir atstājis savas pēdas mūsu pasaulē un dzīvē, kādu mēs to pazīstam? Varētu būt, ka no ārpuses uz iekšu pieeja ir pārliecinošāka, jo norāda uz saprātīgu radīšanu. Bet no iekšpuses uz āru pieeja, manuprāt, sniedz papildus atbalstu idejai par Dieva esamību. Ja eksistē saprātīgs plānojums un Radītājs, būtu tikai loģiski, ja Viņš atstātu vismaz kaut kādas savas eksistences pēdas savā veidojumā – cilvēkā.
Ja, balstoties uz visu šo, mēs tūdaļ pat nenoliedzam Dieva esamību, bet kaut vai atstājam iespēju, ka Viņš ir, tad esam veikuši pirmo nozīmīgo soli mūsu atklāsmju ceļojumā. Tāpēc ka tas nozīmē – dzīve varētu arī nebūt bezjēdzīga. Šķiet, ka pastāv komplicēts plānojums, kas liek domāt par Konstruktoru. Dzīvei varētu būt mērķis. Manai dzīvei. Ja eksistē Dievs, mēs šeit neesam tikai gadījuma pēc. Mums šeit ir paredzēts būt. Kamī kļūdījās. Dzīve ir kaut kas vairāk par spēli.
Taču apgalvot, ka pastāv dibināts iemesls Konstruktora – Dieva esamībai, ir viena lieta, bet tālāk raksturot šo Dievu – pavisam kas cits. Vai mēs varam būt pilnīgi droši, ka patiešām zinām kaut ko par Viņu? Ja Dievs eksistē, vai mēs varam noskaidrot, kāds Viņš ir, ko Viņš dara un ko nē? Ko Viņš vēlas un ko nevēlas? Nākošajā nodaļā, pārejot no temata par jēgu uz tematu par Patiesību, šie jautājumi tiks risināti. To darot, es apzinos, ka pats vārds patiesība, it īpaši, ja tas tiek rakstīts ar lielo burtu, lielākajai daļai postmoderno cilvēku ir augstākā mērā neērts termins. Tomēr – pamēģināsim!