Vairāki autori, kas pēdējo gadu laikā rakstījuši par grūtībām evolūcijas teorijā, ir koncentrējušies uz aci. Viņi uzsvēruši neiespējamību, ka tik komplicēts orgāns būtu attīstījies vairāku miljonu gadu laikā no „vienkārša” gaismas jūtīga punktiņa līdz komplicētajai cilvēka acij. (Un pievērsiet uzmanību tam, ka vēl joprojām paliek neatbildēts satraucošais jautājums: kāda gan jēga jebkuram radījumam būtu no acs, kamēr tā atrodas redzes formēšanas procesā? Kā gan topošā acs bez redzes varētu palīdzēt reālā cīņā par izdzīvošanu daudzu tūkstošu vai miljonu gadu evolucionārās adaptācijas periodā?)
Pat Darvins pats saprata, ka viņa teorija nespēj ticamā veidā izskaidrot acs evolūciju. Biologi deviņpadsmitā gad-simta beigās jau pazina acs sarežģīto struktūru, kas ietvēra daudz komponentu, piemēram, lēcu, tīkleni, asaru kanālus, okulāros muskuļus u.c. Taču viņiem nebija ne jausmas, kas būtu nepieciešams gaismas jutīgā punkta izveidei, nedz arī par to, kas notiek, kad gaismas fotons atduras pret tīkleni. Es esmu mēģinājis izprast, ko tas viss ietver, taču jāatzīst, ka ar manu anatomijas, bioloģijas un ķīmijas izpratni ir par maz. Lūdzu, izlasiet turpmāko citātu visu bez apstāšanās pie pirmajiem grūtajiem terminiem: „Kad fotons pirmoreiz atduras pret tīkleni, tas mijiedarbojas ar organisku molekulu, dēvētu par 11-cis-retinālu. Retināla forma ir izliekta, tomēr, saskaroties ar fotonu, tas iztaisnojas, izomerizējoties transretinālā. Šis ir signāls, kas aizsāk veselu virkni dažādu notikumu, kuru rezultāts ir redze. Kad retināls maina formu, tas piespiež mainīt formu ar sevi saistītajam rodopsīnam. Rodopsīna formas izmaiņas atsedz savienojuma saiti, kas ļauj tai pieķerties proteīnam. Tagad daļa no transdukcijas atdalās un mijiedarbojas ar proteīnu, sauktu par fosfodisterāzi. Kad tas notiek, maza organiska molekula – cikliskā GMP – pārveidojas par 5 GMP. Šūnās atrodas liels daudzums cikliskā GMP un daži no tiem piesaistās citam proteīnam, ko dēvē par jonu kanālu. Parasti jonu kanāls ir tas, pa kuru šūnās iekļūst nātrija jons. Tad, kad fosfodisterāzes darbības rezultātā samazinās cikliskā GMP daudzums, no jonu kanāla atdalās tam piesaistītais cikliskais GMP un tas izraisa formas izmaiņas, kā rezultātā kanāls aizveras. Nātrija joni vairs nenokļūst šūnā, tā daudzums šūnā sarūk un mainās šūnas membrānas spriegums. Tas, savukārt, izraisa polarizēta elektriskā lādiņa vilni, kas pa optisko nervu nonāk līdz smadzenēm. Un kad smadzenes to iztulko – tā ir redze.”
Es apzinos, ka lielākajai daļai lasītāju (tāpat kā man) šis teksts ir pārāk specializēts, lai to novērtētu. Tomēr man tas neizklausās pēc valodas, kādā raksturotu gadījumu jeb nejaušību. Tas drīzāk izklausās pēc atsauces uz kaut ko plānotu un rūpīgi konstruētu. Tajā it visā saskatāma radīšana.
Izomerizācija – ķīmisks process, kura laikā molekula pārveidojas, tās atomu sastāvs paliek nemainīgs, bet mainās atomu izkārtojums molekulā, piem., A-B-C→ B-A-C (tulk. piezīme).
Michael J. Behe, Design at the Foundation of Life. 113. – 129. lpp; Michael J.
Behe, citētajā darbā,117. un turpm. lpp.