Mājai drīzāk vajadzētu būt skolai, kur pasniedz pamācības un norādījumus, nevis vienmuļas vergošanas vietai. Vakarus vajadzētu uzskatīt par dārgiem brīžiem, kas veltījami bērnu mācīšanai Patiesības ceļā. Tomēr daudz ir tādu bērnu, kas nožēlojamā kārtā tiek atstāti novārtā! Viņus nepamāca izprast Dieva Patiesību, nedz tiek audzināti mīlēt tiesu un darīt taisnību. Viņiem vajadzīgi Patiesībā doti norādījumi, lai spētu izprast tos pārvaldošos likumus un pazītu motīvus, kas izraisa viņu rīcību. Viņi jāvada saskaņā ar Debesu Likumiem un jāmāca mīlēt Patiesība, kāda tā ir Jēzū. Tā viņus būs iespējams sagatavot eņģeļu sabiedrībai un darīt derīgus dzīvot apbrīnojamā Pestītāja klātbūtnē.
Katra cilvēka dvēselē iespējams iedēstīt cerību un pareizas tieksmes; arī jaunieši svētuma ceļā var ieraudzīt skaistumu. Katrā gadījumā attiecībās ar jauniešiem var būt nepieciešami noteikti pasākumi, lai tos audzinātu, attīstītu un pilnveidotu, līdz būtu sasniegta visaugstākā lietderība dzīvē. Bet cik maz ir to, kas pareizi novērtē spējas, kuras Dievs tiem ir dāvājis!
Cik maz ir vecāku, kas saprot, ka pilnīga prāta un sirds izglītība iespējama tikai dzīvā savienībā ar visas gudrības, spēka un svētuma Avotu! Patiesība ir bezgalīga, un cilvēks, kura prātu apgaismo un vada Dieva Gars, ies no spēka uz spēku un ieraudzīs, ka tā ceļš kļūst arvien spožāks un spožāks, līdz uzausīs pilnīga diena.
Bet, tāpat kā esam spējīgi atzīšanā un patiesībā iet uz priekšu, tikpat labi mēs varam dot arī atpakaļ. Mēs varam iet pretī zemei tāpat kā Debesīm. Ļoti daudzas dvēseles svārstās starp ceļu, kas ved uz Debesīm un ceļu, kas ved lejup. Smalki austi, viltīgi un pavedinoši iespaidi velk dvēseles prom no Dieva un Debesu lietām. Tādēļ ikvienam cilvēkam, sākot jau no tā pirmajiem dzīvības gadiem līdz jaunībai un tā briedumam, nepieciešama uzraudzība. Sevišķi tas sakāms par tiem, kas pazīst ļaunuma briesmas un zina, cik ļoti Dievs mīl katru cilvēku, cik ļoti Viņš par to interesējas. Tādēļ, uzņemoties dvēseļu uzraudzīšanas darbu, vajadzētu apzināties, ka reiz būs jādod atskaite. Vecākiem, līdzīgi Ābrahāmam, vajadzētu pavēlēt savam namam sargāt Kunga ceļu. Un, ja tas netiek darīts, tad vecāku vietā viņa darbu uzņemas sātans, kas viņus audzina pēc savas patikas. Un cik daudz gadījumos šo darbu atstāj tieši viņa rokās!
Vecākiem savs pienākums jāpilda pie tiem, kas ir atkarīgi no viņiem, un veido to raksturus pēc dievišķās priekšzīmes. Vecākiem dzīvā ticībā un pilnīgā paļāvībā uz Dievu jādara tiem uzdotais darbs, tad arī Dievs darīs Savu daļu, un tūkstošiem bērnu, kas tagad ir bez Dieva un bez cerības pasaulē, tiks pievienoti draudzei.
Ja jauniešu atgriešanās būs vecāku un skolotāju siržu lielā nasta, tad tie pastāvīgi pūlēsies veidot viņu raksturus un ievadīs viņu gaumi un tieksmes tajā gultnē, kas ved uz Debesīm.
Ikviena dvēsele ir spējīga pacelties arvien augstāk patiesā tikumībā. Katra dvēsele var aizsniegt garīgo lietu atzīšanas augstumus, dziļumus un platumus un kļūt derīga labākai dzīvei. Vecākiem, sperot jau pirmos soļus, lai izveidotu savus ēšanas, ģērbšanās un citus dzīves ieradumus, tik vienkāršus un dabiskus, cik vien iespējams, vadoties no viena vienīga mērķa – pagodināt Dievu, arī visā mājā valdīs kārtība, neatstājot arī bērnus novārtā, zināmu laiku veltot viņu pamācīšanai un veidošanai.
Bērnus vajadzētu apņemt ar vislabākajiem iespaidiem. Ap viņiem vajadzētu būt vislabākajiem biedriem. Vecāki, kas šo darbu uzņemas, mīlot un bīstoties Dievu, būs uzmanīgi savos vārdos, lai, dzirdot savus bērnus tos atdarinājam, viņu ausīm nebūtu jāuztver neko tādu, kas tos sāpinātu. Viņi centīsies novērst savu bērnu vājības, nezināšanas un trūkumus, sniedzot tiem augstus tikumiskus norādījumus, lai bērni varētu uzaugt stipri skaidrībā un ar pareizi veidotiem ieradumiem, kas ved pretī veselībai un laimei. Šāda audzināšana viņiem dos zināšanas, kas to raksturus darīs pilnīgi saskanīgus un spēcīgus.
Ja jauniešiem atļaus pašiem sevi audzināt un izglītot, tad tam viņi atradīs visur bagātīgas iespējas. No dažādiem avotiem prāts uzņems ļaunas atziņas, un varbūt vēlākā dzīvē tās nekad vairs nevarēs pilnībā izdzēst. Ja vecāki nedara savu pienākumu bērnu rakstura nopamatošanā, neieguldot vislabākos pamatlikumus kā baļķus viņu raksturu celtnē, tad šo nolaidību izmantos Dieva un cilvēku ienaidnieks, kā rezultātā jaunieši pret tikumību un Patiesību kļūs vienaldzīgi. Māju vajadzētu padarīt par vispatīkamāko vietu pasaulē. Kas ir ārišķīgais un mākslīgais, salīdzinot ar patieso un dabīgo? Kungs bērniem ir dāvinājis spējas, kas prasa visrūpīgāko kopšanu, un šis darbs ir veicams kā vecākiem, tā skolotājiem.
Kam Dievs ir uzticējis atbildību par jauniešu audzināšanu, tiem jābūt cilvēkiem, kas ar Viņu sadarbojas dažādo dāvanu izkopšanā, lai jaunieši iegūtu zināšanas, kas darītu viņus stiprākus un kļūtu tiem par ieguvumu, kuru varētu paņemt līdzi nākošajā – nemirstīgajā dzīvē…
Bērnu un jauniešu raksturu veidošanas darbs ir vissvarīgākais darbs, un tajā ļoti svarīgi parādīt Kristu Viņa ne ar ko nesalīdzināmajā mīlestībā, lai Kristus sevišķais jaukums, kas ļoti spilgti atšķiras no visa, kas grēka aptraipīts, aptumšotu pasaules pievilcību. Jauniešiem nav jāzina tikai teorija vien, kaut arī tā būtu loģiska, bet viņiem jāredz tieši Kristus mīlošais raksturs un Viņa godība. Viņu skati jāpievērš mūžīgās pasaules bagātībām, līdz viņi jūtas iedrošināti, apgaroti un ir tai mantoti. Jēzus mīlestībai jābūt visu pūļu virzošajam spēkam, kas liek iet uz priekšu, kas savalda un kas saista mūs. /E.G.V. 1896.g.aug., sept./