Visā visumā mūsu darbā dvēseļu labā ir pārāk maz līdzjūtības. Nav tā meklējošā, uzmanību parādošā un velkošā spēka, kuru Dievs no mums prasa, lai dvēseles varētu tikt ar Viņu salīdzinātas. Ja mēs mācīsim Patiesību, kāda tā ir Jēzū, tad uz reliģiju neskatīsimies kā uz vergošanu, bet gan kā uz prieku. Skolotājiem savā darbā jāienes saules gaisma, pateicība un maiga, Kristum līdzīga līdzcietības pilna sirds, kas saraudzētu savu skolnieku sirdis ar nesavtīgas mīlestības garu, vēl jo vairāk tādēļ, ka šis gars valda Debesīs. Vai Sabatskolu darbinieki beidzot neatsacīsies no lepnuma, patmīlības, lai kļūtu patiesi un sirsnīgi Vārda darītāji? „Apvelciet Kungu Jēzu Kristu un nerūpējieties par miesu, lai piepildītu viņas kārības!”
Patiesa ticība paļāvīgi patveras Kristū un bez iebildumiem pakļaujas Viņam, būdama ar mieru Viņam sekot visur, kurp Viņš iet. Ja pareizi vērstu pūļu rezultātā tas ir sasniegts, tad Meistaram kā dārgus kūlīšus pievedīs daudz dvēseļu.
Vecākiem un skolotājiem jau bērnu pirmajos dzīvības gados jācenšas izskaidrot pestīšanas jautājuma lielo nozīmi. Viņiem vajadzētu bērniem mācīt, ka Dievs ir viņu Debesu Tēvs un kā Viņa mīlestība ir izpaudusies Viņa Vienpiedzimušā Dēla dāvināšanā, un ka Pasaules Pestītājs Savu mīlestību uz tiem parādījis, nākot pasaulē un mirstot mūsu vietā, lai ar to mēs dzīvotu. Ja šīs mācības pasniegsim mīlestībā un saudzīgā maigumā, tās atstās paliekošu iespaidu jauniešu sirdīs un prātā. Līdzīgi kā spoguļa virsma atstaro saules apmirdzētus priekšmetus, tā arī cilvēcīgais prāts atspoguļos šos tematus, ja tos apgaismos Kristus mīlestība.