Sabatskolas mērķis nedrīkst izgaist mehāniskos sagatavošanās darbos, aizņemot laiku, ko vajadzētu atdot citām svarīgām lietām. Mums vienmēr jāsargās no formām un ceremonijām, kas varētu aptumšot mērķi, kura labā mēs pūlamies. Draud briesmas sistemātiskumu novest tādās galējībās, ka Sabatskola kļūtu nogurdinoša, lai gan tai, tieši pretēji, vajadzētu sniegt atpūtu, atspirgšanu un svētību. Sabatskolas skaidrību un vienkāršību nedrīkst aprīt nebeidzamu formu dažādība, tā kā reliģiskai interesei vairs neatliek pietiekoši daudz laika. Skolas panākumi un skaistums slēpjas vienkāršībā, sirsnīgā un dedzīgā kalpošanā Dievam.
Neko nevar darīt, neievērojot kārtību un noteikumus, tomēr šo darba daļu var tā izcelt, ka vairs nav iespējams veikt lielākus un daudz svarīgākus pienākumus. Skolniekiem mazāk vajadzētu stāstīt par dažādiem sagatavojošiem priekšmetiem un izveidotām sistēmām, bet gan daudz vairāk par viņu dvēseļu glābšanu. Lūk , kas jāpadara par skolas valdošo pamatlikumu.
Ļoti senais stāsts par Jēzus mīlestību, ja to atstāsta Sabatskolas vadītājs un skolotāji ar Jēzus mīlestību sirdī, spēs pārliecināt un atgriezt dvēseles. Ja Jēzus mīlestība un Viņa saudzīgais maigums ir skāris jūsu sirdi, jūs spēsit strādāt savu skolnieku labā. No acīm nedrīkst izlaist Evaņģēlija vienkāršību. Ar palīdzību no augšienes jūs varat uzticīgi strādāt Kungam. Skolniekiem pastāvīgi jāatgādina, ka bez sirds darbā visas pieliktās pūles būs veltas. Katrā skolas vadītāja un skolotāja rīcībā jāizpaužas mīlestībai un siltām jūtām. Auksts formālisms jāatvieto ar nopietnu dedzību un enerģiju. Jēzus mīlestībai tā vajadzētu piepildīt visu skolu, lai skolnieki mācītos to uzskatīt par visaugstāko izglītību. Bardzībai un kļūdu meklēšanai nav vietas ne Sabatskolā, ne arī parastajā skolā. Skolotāju sirdīm un visu to sirdīm, kuri piedalās skolas vadīšanā, jābūt pilnīgi brīvām no šīm īpašībām.
Lepoties nevajadzētu ne ar formām, ne skolas mehānisko darbu, bet gan ar to labumu, kas sasniegts, vadot dvēseles pie Jēzus Kristus. Mašīnas var izveidot paklausīgas cilvēka gribai, tās var strādāt pat pilnīgi precīzi, bet tām nav dvēseles. Un līdzīgs stāvoklis ir skolās, kur noteicošo vietu ieņem formālisms. Tās tādā gadījumā ir kā marmora veidojums, protams, bez dzīvības. Ja visi, kas saistīti ar skolu, izpratīs sava darba atbildību un, ja viņi jutīs, ka strādā ne tikai šim laikam, bet arī Mūžībai, tad visas nozarēs būs redzama kārtība un saskaņa. / E.G.V. 1893. g. okt./