Dvēselei vajadzētu līdzināties mantu namam, kas piepildīts ar bagātiem un auglīgiem krājumiem. Stāvot aiz pults, runājot Sabatskolā un lūgšanu sapulcēs, kā arī sabiedrībā, mums citu apgaismošanai vajadzīgi jauni temati. Mums jāseko Kristus priekšzīmei, kurš bija pilnīgs Skolotājs. Viņš audzināja ļaudis, atklājot tam dzīvā Dieva raksturu. Viņš, starp citu, sacīja: „Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi Tevi pazīst, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis – Jēzu Kristu.” Šis ir svarīgs temats, kas jauniešiem labi jāizskaidro, jo viņiem, lai tos varētu vadīt un laicīgās intereses pakļautu mūžīgajām, jāiepazīstas ar Dieva Dēlam līdzīgo raksturu. Aplūkojot Dieva raksturu, sirdīs radīsies stipra vēlēšanās stāstīt arī citiem par Patiesības skaistumu un spēku.
Ak, kaut katram vīram, sievai un bērnam, kam jāstrādā ar cilvēkiem, Patiesība būtu ierakstīta dvēselē, lai tā varētu atklāties garā, vārdos, raksturā un rīcībā! Patiesības svētojošajam iespaidam vajadzētu katru cilvēku, kurš māca mūsu Sabatskolās vai ieņem kādu vietu mūsu iestādēs, vadīt piedzīvojumos, kuru iespaidā tas varētu sacīt: „Es zinu, kam es ticu.”
Jēzus reliģijai ir pārveidojošs spēks, un šim spēkam jāatklājas mūsos daudz lielākā pazemībā, vēl nopietnākā un darbīgākā ticībā, lai mēs varētu kļūt par Gaismu pasaulei. Savs „es” jāpazemo, lai tā vietā paaugstinātu Kristu.
Kā izskaidrojams, ka tie, kuriem Dievs uztic kādu darbu Savā morālajā vīna kalnā, tik ātri kļūst uzpūtīgi? Kāpēc daudzi, kā liekas, domā, ka atbildīga vieta izceļ cilvēku? Kāpēc viņi kļūst tik pašapmierināti, kaut gan ir pilnīgi atkarīgi no samierinošā Upura? Kāpēc dažiem tik lielā mērā trūkst saudzīga maiguma un sirds darba? Tas viss tāpēc, ka šie pašapmierinātie nav krituši uz Klints un nav uz tās sevi sasituši. Tāpēc arī ir tik maza uzticība Dievam, tik maz satriektas sirds nopietnas grēku nožēlas un tik liels dedzīgu lūgšanu trūkums. Labi būtu, ja katrs, kas pamāca citus, jautātu pats sev: „Vai es, kopš esmu kļuvis ticīgs, esmu saņēmis Svēto Garu? Vai es Kristu esmu pieņēmis par savu personīgo Pestītāju?” Svinīgā nopietnībā pie sevis atbildiet uz šiem jautājumiem.
Ja Dieva darbā iesaistījušies ļaudis katrs personīgi būs kristietis, tad viņu darbi to parādīs. Viņi ar Kristu iepazīstinās visus, ar kuriem nāks saskarē. Skolotāji Sabatskolā laiku neveltīs mazsvarīgiem jautājumiem, jo sapratīs, ka katram acumirklim ir zelta vērtība un ka tas ir jāizlieto, čakli strādājot Kunga dārzā. Lai saprastu katra acumirkļa vērtību, mūsu sirdīm pilnībā jāizjūt Kristus darbs Debesu Svētnīcā, kā Viņš, mūs aizstāvēdams, ik mirkli pienes Sava paša asinis žēlastības Krēsla priekšā. Jēzus joprojām dzīvo, lai aizstāvētu mūs. Bezrūpībā pavadītais laiks nekad vairs nav atgūstams.
Skolotāji un skolnieki, pārdomājiet šo lielo patiesību, ka Kristus nekad nepārtrauc Savu svinīgo darbu Debesu Svētnīcā! Un, ja nesat Kristus jūgu, ja uzņematies Viņa nastu, tad arī nododieties tāda paša rakstura darbam kā jūsu dzīvais Vadonis! / E.G.V. 1893.g. okt./