Lai darītu Dieva prātu, mums jāpēta Viņa Vārds, lai zinātu Viņa mācību un darbam varētu atdot visas mums uzticētās zināšanas. Tāpat jābūt čakliem lūgšanās un dedzīgiem kalpot Kungam nemākslotā vienkāršībā un no visas sirds. Kas Sabatskolā nodarbināti par skolotājiem, tiem vajadzētu alkt un slāpt pēc dievišķās Patiesības, lai šo garu varētu nodot tālāk viņiem uzticētajiem skolniekiem, ieinteresējot tos meklēt Patiesību kā apslēptu mantu.
Mums Sabatskolu darbu nevajadzētu vadīt tā, kas skolniekus darītu par liekuļiem, jo tādi ļaudis nevar veicināt patiesas reliģijas intereses. Tādēļ vairāk uzmanības vajadzīgs veltīt Dieva meklēšanai, lai Kunga Gars varētu iemājot šajās skolās, tik daudz nerūpējoties par tehniskiem iekārtojumiem, kas gan varētu likties vēlami. Sabatskolā nav vietas nekādiem lepniem un liekulīgiem vārdiem. Skolas mehāniskajam darbam ir maza vērtība, ja Dieva gars nemīkstina un neveido kā skolotāju, tā viņu audzēkņu sirdis…
Sabatskolu skolotājiem nav jāseko tādu cilvēku priekšzīmei, kas nepieaug Kunga un Jēzus Kristus atzīšanā, pat, ja tie būtu vīri, kas kalpo aiz pults. Kas vēlas, lai Dievs viņu atzītu par Savu līdzstrādnieku, tas nedrīkst atdarināt kāda cita cilvēka domas, izturēšanos vai toni. Viņam jāmācās no Dieva un jābūt apveltītam ar Debesu gudrību. Dievs vienam darbiniekam ir devis tādas pat izpratnes dāvanas kā otram, un, saskaņā ar savām spējām, jums savi podi jānodod mijējiem. Dievs nevēlas, lai kāds darbinieks būtu tikai kāda cita no viņa apbrīnota cilvēka imitācija. Skolotājam jāaug līdzīgi Kristum, bet nav sevi jāmērī ar ierobežotu, maldīgu un mirstīgu būtni. Mums jāpieaug „žēlastībā”! Un kur lai to atrod? Vienīgi Kristū – dievišķajā Priekšzīmē!
Tāpēc lai ikviens skatās uz Kristu un atdarina šo dievišķo Paraugu. Ikvienam darbiniekam maksimāli jāpiepūlē savus spēkus, cenšoties strādāt saskaņā ar Dieva plānu. Viņam jāmācās Kristus skolā, kas spētu gudri pamācīt citus. Tiem, kas nodoti Sabatskolu skolotāju gādībai, ir nepieciešami piedzīvojumi, kurus Dievs var dot Kristus sekotājiem. Skolotājiem jāmācās no Kristus lēnprātība un no sirds nākošu pazemība, ka varētu kļūt tiešām par īstiem skolotājiem un mantot Kristum savus audzēkņus, kuri savukārt izaugtu par uzticīgiem misionāriem lielajā pļaujas laukā. / E.G.V. 1892.g. okt./