Tiem, kas iesaistās Sabatskolas darbā, vajadzētu būt Dievam svētījušamies ļaudīm. Viņiem vajadzētu būt vīriem un sievām ar stipru ticību un siltu līdzjūtību, dedzīgiem garā un ieinteresētiem visā, kas skar Kristus lietu. Viņiem vajadzētu nodoties darbam, nesavtīgi pūloties un upurējot visu, kas tiek prasīts, proti, sevi liekot uz altāra, ar asarām un stipru kliegšanu aizlūdzot par viņiem uzticēto jauniešu atgriešanos. Tiem, kas grib strādāt priekš Kunga Sabatskolā, jāsit krustā visu savtīgo godkāri un neko nedarīt „strīdēdamies, nedz lielu godkāri meklēdami, bet pazemībā citam citu uzskatīt augstāku par sevi!” Sabatskolas darbinieka galvenais mērķis – sagatavot jaunatni pildīt savu pienākumu Dieva bijībā un sirsnīgā vienkāršībā.
Nevis organizatoriskā puse ir Sabatskolas vājuma iemesls, bet gan zinību trūkums garīgās lietās. Cik ļoti darbiniekiem vajadzīga Svētā Gara kristība, lai viņi kļūtu par īstiem Dieva misionāriem! Viņiem jāmācās līdz pēdējai iespējai noslogot savu prātu, lai iegūtu plašākas zināšanas par Bībeles patiesībām. Tāpat Sabatskolas pasniedzējiem ik dienas jāizlūdzas Debesu apgaismojums, lai Svētā Vārda bagātības spētu atklāt jauniešu prātiem. Un kāpēc gan nepazemoties Kunga priekšā un neļaut Svētajam Garam ietekmēt raksturu un darbu. Starp tiem, kas iesaistījušies Sabatskolas darbā, valda pārāk liela pašapmierinātība, pārāk daudz mehāniska darba un sekošana veciem ieradumiem, kas viss pamazām vada dvēseles prom no dzīvā Ūdens Avota.
Mūsu darba vēsturē bija laiks, kad darbinieki izjuta vajadzību prasīt padomu cilvēkiem ar bagātāku pieredzi, kad viņi saprata, ka visā, kas attiecas uz Kunga darbu, vajadzīga Viņa vadība. Bet diemžēl šis laiks ir aizgājis, un patiesais misijas gars ir atstājis daudzu darbinieku sirdis, kuri paši sevi tomēr uzskata par Dieva līdzstrādniekiem. Kungs vēlas, lai ļaudis, kas iesaistījušies Sabatskolas darbā, būtu misionāri, kas spētu apmeklēt pilsētas un ciemus draudzes apkārtnē, ar to sniedzot Dzīvības Gaismu tumsā esošajiem. Kungam nepatīk, ka jaunie darbinieki domātu, ka viņiem jāaprobežojas tikai ar Sabatskolas darbu vien, atsakoties no misijas darba, kuru tik ļoti vajadzētu darīt, jo, pūloties to cilvēku labā, kuri nepazīstt patiesību, viņi gūtu piedzīvojumus, paplašinātos prāta spējas un padziļinātos līdzjūtība.
Kungs vēlas, lai jauni vīri un sievas, kas iesakņojušies un nopamatojušies Patiesībā, izmantotu līdzekļus, kas paplašinātu viņu izpratni par Kunga darbu. Jauniešiem, kuriem ir dziļi piedzīvojumi Dieva lietās, vēlams iestāties semināros un koledžās, kur mācītos uzmeklēt ļaudis viņu pašu zemē. Šādā veidā būtu pabeigta izglītības iegūšana, kā arī kļūstot par Gaismas nesējiem tiem, ar kuriem ir aicināti sastapties. . Protams, pasludinot Patiesību, nāksies sadurties ar kavēkļiem, bet tie viņiem liks izjust savu atkarību no Dieva, ierosinot gudrību meklēt no Augšas, lai viņu izturēšanās būtu tāda, kas atstātu glābjošu iespaidu uz cilvēkiem, kuru pestīšanai viņi strādā.
Atdodot Savu Dēlu, lai viņš nāktu pasaulē un mirtu cilvēku vietā, Kungs Savu darba daļu ir padarījis, jo šajā vienā lielajā Dāvanā cilvēks saņēma visas Debesis, un tagad Dievs gaida,
lai ar Viņu cilvēki sadarbotos, protams, tie, kas iepazinuši Kristus mīlestību. Neviens lai nedomā, ka trūkuma vai neievērojama stāvokļa dēļ kāds nevarētu kļūt Kungam par misionāru. Pat Kristus, Debesu Majestātes, darbs iesākās trūkuma un pazemības apstākļos.
Kristus vecāku materiālais stāvoklis bija ļoti pieticīgs. Dzīvības Lielkungs pats Savām rokām strādāja pie ēveļgalda, palīdzēdams ģimenes budžeta vajadzībām. Savu vietu dzīvē Viņš ieņēma kā vienkāršs dienas strādnieks, tādēļ arī viņš ar vismaigāko līdzjūtību raugās uz tiem, kas grūtos apstākļos cenšas iegūt zināšanas. Ja tie cilvēki, kuriem nav tādu priekštiesību kā viņi sev vēlētos, tikai padomātu par grūtībām, trūkumu un pazemojumu pilno dzīvi, kādu Kristus dzīvoja viņu dēļ, viņi saprastu, ka nav nekāda iemesla noskumt vai kļūt mazdūšīgiem. Tiem, kas grib strādāt priekš Dieva, jāuzticas Viņam bez ierunām, jo caur Dieva Gara iespaidu, ar dzīvu un sirsnīgu ticību Dieva vīri un sievas, lai ari viņi būtu pavisam vienkārši ļaudis, var kļūt par iespaidīgiem darbarīkiem Viņa rokās, lai atgūtu dvēseles Kristum, tādēļ, ka īstus piedzīvojumus Dieva lietās nevar iegūt dabīgā ceļā. /
E.G.V. 1892. sept./