Ja jaunatne, kas ir stipra, nopietni pūlētos iedziļināties Bībelē, tad tās atmiņā uzkrātos daudzas dārgas atziņas, kas līdzīgi gaismai izlietos pār tiem, ar kuriem viņi biedrojas. Sabatskolai vajadzētu būt tai vietai, kur ļaudis, kas dievišķā atzīšanā ir gājuši uz priekšu, varētu savas jaunatrastās domas par Dieva ļaužu ticību līdzdalīt citiem. Ja visi tie, kas sevi sauc par kristiešiem, būtu tādi darbos un patiesībā, tad Sabatskolas pārvērstos un nebūtu vairs sauss un garlaicīgs dievkalpojums. Skolotāji tad saprastu mācību, kuru Kristus deva Nikodēmam, un pasniegtu to tālāk citiem, ņemot vērā visu tās lielo nozīmi cilvēka likteņa izšķiršanā. Jēzus Izraēla virsniekam sacīja: „ Patiesi, patiesi Es tev saku, ja kas nav piedzimis no jauna, tas Dieva valstību nevar redzēt.” Tātad, ja cilvēks nav piedzimis no jauna, viņš nevar izprast Debesu valstības raksturu, nedz arī tās garīgo būtību. Šajos vārdos Kristus Nikodēmam it kā sacīja: „Tev tik ļoti nav vajadzīga mācīšanās, kā iekšķīga atjaunošanās. Tev tik daudz nevajadzētu censties apmierināt savu zinātkāri, bet nepieciešami iegūt jaunu sirdi, un, ja šī pārmaiņa nenotiek, darot visu jaunu, nekādu glābjošu labumu tev nedos saruna ar Mani kā tādu, kam ir Debesu pilnvaras, par Manu autoritāti, darbu un misiju.”
Mācība, kuru Kristus sniedza Nikodēmam, ir ļoti svarīga katram skolotājam, katram Sabatskolas darbiniekam un katram jaunietim un bērnam. Iepazīšanās ar mūsu ticības pamatiem tiešām ir svarīga, bet vissvarīgākās zināšanas, kuras mums jāiegūst – praktiska atziņa par to, ko nozīmē būt piedzimušam no jauna. Mūsu Sabatskolas lielā vajadzība – vajadzība pēc Dzīvības Gaismas! Visās mūsu rindās nepieciešami vīri un sievas, kas pie Jēzus kājām mācījušies pazīt Patiesību un kā to pasniegt citiem. Mūsu jaunatnes audzinātājiem Sabatskolās jābūt svētiem vīriem, pazemīgiem cilvēkiem, kas pastāvīgi paliek Kristū.
Nikodēms pie Jēzus nāca ar vēlēšanos uzsākt ar Viņu garas pārrunas par mazsvarīgiem jautājumiem, bet Jēzus atklāja pašus pirmos Patiesības pamatprincipus, rādīdams, ka viņam vispirms vajadzīga no sirds nākoša pazemība, mācību pieņemošs gars un jauna sirds, proti, ja viņš vēlas ieiet Dieva valstībā, nepieciešams piedzimt no jauna. Vai Sabatskolas atbildīgajās vietās neatrodas tādi, kas uztrauktos un justos pat aizkaitināti, ja es viņiem liecinātu, ka, lai gan viņi ir virsnieki Izraēlā, tomēr būtu vajadzība pēc piedzimšanas no jauna? Arī Nikodēms brīnījās, ka Kristus atļāvās ar viņu runāt tādā valodā, nemaz neievērodams viņa virsnieka stāvokli Izraēlā. Viņš nebija sagatavots pieņemt Patiesību, un ar ironiju pilniem vārdiem Kristum atbildēja: „Kā cilvēks var piedzimt vecs būdams? Vai viņš atkal var ieiet savas mātes miesās un piedzimt?”
Nikodēms līdzīgi daudziem citiem atklāja, ka, griezīgām patiesībām aizskarot sirdsapziņu, miesīgais cilvēks nevar izprast Dieva Gara lietas. Viņā nav nekā, kas atsauktos uz garīgām lietām, tādēļ, ka garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Un, lai gan Nikodēms neaptvēra Jēzus vārdus, tomēr Pestītājs nekļuva nepacietīgs un nezaudēja drosmi, bet gan centās šo patiesības vēsti izteikt vēl saprotamāk. Svinīgi un ar mierīgu cieņu Jēzus atkārtoja Savus vārdus tādā veidā, kas Nikodēmu pārliecināja par to dievišķo patiesīgumu. „Patiesi,
patiesi Es tev saku, ja kas nepiedzimst caur ūdeni un Garu, tas nevar ieiet Dieva valstībā. Kas piedzimis no miesas, tas ir miesa, bet kas piedzimis no Gara, tas ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: jums jāpiedzimst no augšienes…”
Un cik skumji kļūst domājot par to lielo mehāniskā darba daudzumu, ko dara Sabatskolā, kamēr tajā pat laikā ir maz pierādījumu, ka to dvēselēs, kas māca un kas tiek mācīti, ir notikusi morāla pārmaiņa! Kad sirdis izjutīs Dieva Gara darbību, tad redzēsim daudzus vispirms meklējam Dieva valstību un Viņa taisnību. Tad Dieva bērnu izjūtas atradīs savu īsto pakļauto vietu, un visam pāri stāvēs Debesu Dieva lietas. / E.G.V. 1892. aug./