Dievs aicina tos, kas ieņem atbildīgas vietas Sabatskolas darbā, nolikt visu pašpaļāvību, sevis izcelšanu un lepošanos ar saviem uzskatiem. Ja nāk kāda vēsts, kuru nesaprotat, tad vismaz papūlieties uzklausīt tās sniegtos pierādījumus, salīdziniet Rakstu vietas ar Rakstu vietām, lai uzzinātu, vai tā ir pamatota vai arī nav Dieva vārdā. Ja domājat, ka ieņemtajai nostājai nav pamatojuma Dieva vārdā un ka jūsu viedoklis nav apstrīdams, tad uzrādiet no savas puses stiprus pierādījumus, jo jūsu viedoklis, kaut vai saduroties ar maldiem, netiks satricināts. Nav nekāds tikums, nedz arī vīrišķība pastāvīgi cīnīties tumsā, aizverot acis, lai neredzētu un ausis, lai nedzirdētu, kā arī nocietināt sirdi neziņā un neticībā, lai nevajadzētu pazemoties un atzīt, ka par dažiem Patiesības punktiem esat saņēmuši Gaismu.
Atturēšanās no Patiesības pētīšanas nav saskaņošanās ar Pestītāja pavēli: „Meklējiet Rakstos!” Vai tad tā ir apslēptās mantas meklēšana, ja kāda cita cilvēka pūļu rezultātus nosauc par blēņām, nevēloties rūpīgi pārbaudīt un saskatīt, vai nosodīto un atmesto domu kopojumā neslēpjas vērtīgi Patiesības dārgumi? Vai tie, kuriem gandrīz viss vēl ir jāmācās, turpinās atturēties no visām sapulcēm, kur ir iespējams izpētīt Vēstis, kas tiek pasniegtas tikai tāpēc vien, ka pēc viņu domām Patiesības skolotāju uzskati varbūt nesaskan ar ieskatiem, kurus viņi paši stādās priekšā kā patiesību? Tā jūdi izturējās Kristus dienās, un mēs tiekam brīdināti nedarīt tāpat, izvēloties Gaismas vietā tumsu, jo, esot prom no Gaismas Avota, viņi vadījās no savām cietajām un neticīgajām sirdīm. Neviens no tiem, kas iedomājas, ka visu to jau zina, nav ne par vecu, ne par gudru, lai mācītos no visvienkāršākā un zemākā dzīvā Dieva Vēstneša. / „Sabatskolas darbinieks” 1892.g. jūnijs/