Tā, ar radības starpniecību, mēs iepazīstam Radītāju. Dabas grāmata ir liela mācību grāmata, kura mums jāatver kopā ar Rakstiem, kad atklājam citiem Kristus raksturu un pazudušās avis atvedam mājup, Dieva ganāmpulkā. Kad tiek pētīti Dieva darbi, Svētais Gars sirdī liek uzliesmot pārliecībai. Šī nav tā pārliecība, kas rodas loģisku spriedumu ceļā. Ja vien prāts nav pārāk aptumšots, lai pazītu Dievu, acs — tik akla, ka neredz Viņu un auss — tik kurla, ka nedzird Viņa balsi, tad cilvēks šajās lietās aptver dziļāku jēgu, un Rakstu cēlās garīgās patiesības atstāj iespaidu uz viņa sirdi.
Šajās tiešajās dabas mācībās ir atrodama vienkāršība un skaidrība, kas tām piešķir īpašu vērtību. Visiem ir vajadzīgas mācības, kas smeltas no šī avota. Dabas skaistums jau pats par sevi ved dvēseli projām no grēka, pasaulīgām kaislībām, pretim šķīstumam, mieram un Dievam. [25] Pārāk bieži skolēnu galvas tiek pieblīvētas ar cilvēku teorijām un pieņēmumiem, kuri kļūdaini tiek saukti par zinātni un filozofiju. Viņiem vajadzētu nodrošināt tiešu saskari ar dabu, lai tie saprastu, ka radībai un kristietībai ir viens Dievs, lai tie iemācītos ieraudzīt saskaņu starp dabā esošo un garīgo, lai viss, ko viņu acis redz un rokas satausta, kļūtu par mācību stundu rakstura veidošanā. Tā tiek stiprinātas prāta spējas, audzināts raksturs un visa dzīve padarīta cēlāka.
Kristus nolūks, mācot līdzībās, ir tuvs sabata mērķim. Dievs cilvēkiem ir devis sava radošā spēka pieminekli, lai tie Viņu varētu saskatīt Viņa roku darbā. Sabats mums dod iespēju radībā saskatīt Radītāja godību. [26] Ar šo pašu nolūku Jēzus savas vērtīgās mācību stundas sāka no dabā redzamā skaistuma. Svētajā dusas dienā vairāk nekā citās dienās mums vajadzētu iedziļināties vēstīs, ko Dievs mums raksta dabā. Pestītāja līdzības mums vajadzētu pētīt tur, kur Viņš tās pasniedza — laukos un birzīs, zem klajas debess, zāļu un puķu valstībā. Kad nonākam dabas tuvumā, Kristus klātbūtne kļūst reāla, un Viņš mūsu sirdīm stāsta par savu mieru un mīlestību.
Kristus savas mācības ir saistījis ne tikai ar dusas dienu, bet arī ar darba nedēļu. Viņš zina padomu arī tam, kas ar un sēj. Aršanā, sēšanā, irdināšanā un pļaušanā Viņš mums māca saskatīt līdzību ar savas žēlastības darbu cilvēka sirdī. Viņš vēlas, lai katrā derīga darba nozarē un katrā dzīves sfērā mēs atrastu kādu dievišķu patiesību. Tad ikdienas rūpes mūs vairs nepārņems un neliks [27] aizmirst Dievu — tieši otrādi, tās mums pastāvīgi atgādinās par mūsu Radītāju un Pestītāju. Tad Dieva vadītās domas kā zelta pavedieni vīsies cauri mājas rūpēm un darbiem. Viņa sejas spožums mums atklāsies dabas sejā. Vēl vienmēr mēs mācīsimies jaunas Debesu patiesības un pieaugsim Viņa šķīstības līdzībā. Tad mēs būsim “tā Kunga mācīti” un tajā stāvoklī, kādā esam aicināti, arī “paliksim Dieva priekšā”. (Jes. 54:13; 1. Kor. 7:24)